Felicita strādāja ar sangīnu, viņas vārds kļuva par sinonīmu pastelim. Viņa bija izteikta sava ceļa gājēju mākslā, viņa uz vienas papīra lapas spēja apvienot pasteli, temperu, eļļu – savienot nesavienojamo – uguni un ūdeni. Lai radītu, bija nepieciešama vientulība, Felicitai tas bija dabīgs stāvoklis. Viņai bija nepieciešams baltais, augstais marmora tornis, kur patvērumu no ikdienas meklējuši dzejnieki. Felicitas tornis bija askētisma paraugs, tā bija telpa, kurā nav nekā lieka, māksliniece uzticējās tikai dabiskajam materiālam – ķieģelim, kokam, apmetumam. Logi ielaida viņas darbnīcā milzīgus plašumus, pa tiem redzama vai puse Rīgas, jo Felicitas Tornītis atrodas Lāčplēša un Avotu ielu krustojuma nama augstākajā punktā, cik vien iespējams tuvu pie debesīm. Tā ir viņas pasaule, viņas valstība, tā ir viņas celle, ja negribam lietot vārdu darbnīca.
Skaistais ir patiesais. Un tāda ir viņas māksla, kura droši liekama mūžīgo vērtību plauktā. Nemaz nerunājot par sievieti viņas mākslā, par viņas aktiem un portretiem. Skaistā izpausme ir arī bērnos, viņu dzīvespriekā, aizrautībā, atbildībā pret darāmā nopietnību. Bērni – nākotnes un ticības apliecinājums, tāpēc tiem gandrīz galvenā vieta izstādē TORNIS, bet par Felicitu nevar uztaisīt izstādi bez viņas ogles zīmējumiem un pasteļiem. Jā tie vairāk redzēti, tie ir viņas atpazīšanas zīmes. Felicitas mākslā liela nozīme ir modelim. Felicitai Pauļukai mākslas zinātniece Ausma Belmane teikusi, ka viņa modeli uzliekot uz pjedestālu.