Grafiķa Ginta fon Kēles personālizstāde Brīnišķīgais paradokss ir iekārtota Mežaparka Lielās estrādes Ekspozīciju zālē. Šī aizskatuve ar ziemeļu retināto gaismu ir ļoti piemērota episkiem formātiem. Autoru līdz šim pazinām kā Gintu Ozoliņu. Mākslas maģistra grādu viņš ir ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā par serigrāfiju ciklu Bojāeja (2005) – "skumju kliedzienu". It kā gabalos sadalītos un sabruktu kāds personīgais tornis vai vienradža rags, kā varētu domāt pēc Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīcas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī. Toreiz piesaistīja arī Ginta Ozoliņa teorētiskajā darbā iekļautie dienasgrāmatas fragmenti, viņa literārās dotības, kādas laiku pa laikam piemīt studentiem, kuri izvēlas grafiku un grāmatniecību.
Realitātes saldme
Gints Ozoliņš strādāja Kultūras ministrijā, reklāmas filmu industrijā, iepazinās ar kinorežisori Ilonu Brūveri, bija viņas asistents, izpildproducents, rekvizitors un pat aktieris. Rakstīja esejas par Berlīni un mākslu recenzijas. 2023. gadā no kamerorķestra Sinfonietta Rīga sabiedrisko attiecību speciālista viņš pārtapa par orķestra direktoru un nu vada biroju Spīķeru kvartālā, rūpējoties par sazaroto procesu. Gintu Ozoliņu mirdzošām acīm varēja sastapt koncertos un Nībelunga gredzena izrādēs, un šķita, ka estampa pasauli autors ir pametis pavisam. Pēc ilgstošas prombūtnes "pazudušā dēla" negaidītā atgriešanās sagādā jo īpašu prieku. Izrādās, ka no diplomdarba drūmās melanholijas ir izkūņojies spēles cilvēks jeb Homo ludens. Viņa pseidonīma izvēli ietekmēja Hamburgā pārslimotais tonsilīts. "Esmu izrāvies pats no savas rīkles," saka mākslinieks.
2021. gadā Viskaļu dzīves kvalitātes institūtā, kas atrodas pie Ķīšezera, Gints Ozoliņš izveidoja estampa studiju, nosaucot to havajiešu lietus, auglības un radošuma dieva Lono vārdā. Te tapušas viņa jaunākās sietspiedes uz audekla un papīra. Tehnika "kā Jupiters pārsniedz klasiskās grafikas planetāro šaurību, bet saglabā iespiedgrafikas ieturētību, neaizsākot zvaigznes kodolsintēzes procesus", savu izvēli raksturo autors. Sarežģītākiem darbiem ir līdz pat astoņdesmit trafaretiem. Ārprāts! Jauki, ka māksliniekam ir sponsors – Sinfonietta Rīga direktors, kas ir pats autors.
Mežaparkā skatītājiem Gints fon Kēle piedāvā rotaļīgas dzīvkrāsu kompozīcijas, rēbusus, kuru elementu savstarpējā sasaite un mijiedarbība liek domāt par privāto odiseju. Viss sākas ar darbu Vakariņas gaidot. Te redzam tādu kā cirka mākslinieku trīsvienību: sievieti vingrošanas triko ar valdnieces Nofretetes galvassegu un sarkanām augstpapēžu kurpēm kājās (kājas pirmajā pozīcijā), vīrieti "keponā", kurš, izmeties līdz peldbiksēm, ar plašu žestu cenšas piesaistīt publikas uzmanību savai iekšējai vilkmei, un kādu franču jūrnieku ar baltu cepuri, ko vainago sarkans pompons. Marīnists ar abām rokām piespiedis sev cieši klāt paprāvu samu. Šajā ģimenes portretā definēta loma ir zilam sunim un baltai vistai. Ģimeni ir pametis gailis, un par klāt neesošo aizgājēju liecina ierāmētais portrets pie sienas.
Tālāk ir Artjoma baudas mirklis. Tajā redzam spilgtas gaismas apspīdētu, glorificētu puisi ar cekulveida frizūru kā Elvisam Preslijam. Plati atvāzis muti, viņš gatavojas aprīt kūku un apgūt realitātes saldmi. Vai indi? Tad parādās izlīdzināta Ganu dziesma, kurā muzicējošais sarkanais duets izvērš ķermeņus, sekojot ēģiptiešu kanonam: kājas sānskatā, pleci pretskatā. Zilās un zaļās govs silueti veido tādu kā paugurainu ainavu. Mākslinieks apjomīgo realitāti transformē divdimensionālā plaknē un optisko ilūziju panāk ar objektu lieluma vai samazinājuma pretstatījumu. Autors neiet telpiskajā dziļumā. "Lai netrāpītu kabelim," skaidro Gints fon Kēle. Skatienam slīdot pa virsmu, objekti jēdzieniski var sastāties vienā rindā, kā to redzam atlētiskajā Atlantā, kas cenšas noturēt plecos jau iepriekš iepazīto kūku. Kūka nu ir iekļuvusi Gīzas piramīdu svara kategorijā. Kāds ir uzputotās matērijas svars?
Sonāte pāvam
Aiz mazās Kūkotāju kompānijas izvēršas 203 x 211 centimetru lielā Sonāte klavesīnam un pāvam četrrocīgi (Veltījums Jozefam Haidnam un Volfgangam Amadejam Mocartam). Ko tieši parūkotie Vīnes klasiķi spēlē tik sirsnīgi, tik atdevīgi, ka pāvs, izpletis asti vēdeklī, aizgrābti taurē? Pa-pa-pa-pāvu vai pa-pa-pavanu, kādu svinīgu deju, kurā iespējams izspīlēt savu esību kā brīnumu spalvās?
"Es nepieķeros lietām ortodoksālā veidā, ļaujos dabiskiem ideju un sajūtu evolūcijas spēkiem," savu radošo metodi raksturo Gints fon Kēle. Foto – Oskars Upenieks
Anita Vanaga. Gint, skanējuma pārnesums izšķērdīgi krāšņā vizuālajā valodā prasās pēc paskaidrojuma.
Gints fon Kēle. Mocarts daudz nodarbojās ar jokiem, arī Haidns, vispār šis laikmets. Šīs idejas, farss ir tik mīlīgs, ka nevar to atstāt pie sevis. Esmu atradis rotaļīgu eksistences veidu. Nekas nebija īpaši jāizgudro. Pamatskolu beidzot, saņēmu raksturojumu, kurā bija teikts: "Nereti hipertrofētais dzīvesprieks rod sabiedrības uzvedības normām nepiemērotas formas." Es nepieķeros lietām ortodoksālā veidā, ļaujos dabiskiem ideju un sajūtu evolūcijas spēkiem. Tas ir skumji, ja visa dzīve jāvelta vienam cilvēkam, teiksim, Rihardam Vāgneram. Tā ir briesmīga slimība – iekrist Vāgnerā, cilvēki ilgi netiek vaļā. Bieži vien manas tēmas nav uzkonstruētas, ir motīva impulss, kas tiek fiksēts un tad attīstās tālāk. Pievienojas citi tēli. Ja tēma uzrunā, gatavoju pilna izmēra metu kā figurālajā glezniecībā. Tam ir praktiska nozīme, jo pēc meta es gatavoju trafaretus. Ilgstoši strādāju pie grafiskās struktūras. Tematika mēdz arī pamainīties. Pēkšņi ieraugi tukšus stūrus, sāc domāt, ielej glāzē vīnu, skaties, vari iebāzt suni vai zvaigzni, vai gružu kaudzi, kam nav nekādas nozīmes. Dažkārt šis elements saslēdzas ar esošajiem, pēkšņi rodas attiecības ar dziļāku nozīmi. Vispār es tajā neesmu īsti piedalījies, esmu kā medijs, kurš atsaucies un padevis tālāk.
Vīnes darba tapšanas laikā skaidri dzirdēju Ludviga van Bēthovena trešo sonāti. Bēthovenu izjūtu kā pieaugšanu, un viņa klātbūtne audeklā ir neredzama, bet man pašam skaidri zināma. Haidna un Mocarta mūzika noveda pie trešā ģēnija dzimšanas. Ja mēs uz to tā raugāmies, abu performance ir pamatota. Strādājot sabiedriskajās attiecībās, izraku visus iespējamos Haidna un Mocarta attēlus. Šis arī ir tapis kā pēcnāves dubultportrets.
A. V. Kā to uztvēra Sinfonietta Rīga mūziķi?
G. f. K. Negribējās jaukt divas lietas. Ja direktors aicinās, visiem liksies, ka ir jānāk, ka izmantoju dienesta stāvokli. Mūziķi ir jūtīgi un trausli, visu mūžu dzird savu instrumentu. Tās ir garas individuālas nodarbības ar savu instrumentu, viņus pavada skaņu nojēgumi. Mūziķis domā, runā, jūt skaņu valodā. Māksliniekiem var būt līdzīgi, viņi visu redz krāsu vai līniju attiecībās.
A. V. Vai tu distancējies no saviem tēliem?
G. f. K. Man ir ļoti sentimentālas attiecības ar saviem tēliem. Tajā brīdī, kad ar tiem strādāju, tas ir tuvu mīlas stāstam. Tā ir tāda kopdzīve. Kad darbs ir pabeigts, tad ir distance. Bieži vien negribas uz tiem vairs skatīties. Lai tinas!
Pārnestais skatiens
Darbs Četras dāmas saullēktā ar sevišķi lielu gurķi precīzi demonstrē to, kas apsolīts nosaukumā, – četras dāmas, saullēktu un prāvu gurķi. Praktiskajā dzīvē autors patiešām cep kūkas un marinē kraukšķīgus gurķus, bet sietspiedes tomēr nav par gastronomiju. Ir jāapgūst visa izstāde. Atrisinājums ir tuvu. Brīnišķīgo paradoksu noslēdz instalācija Vakariņas gaidot tuvplānā. Izstādes sākumā pieteiktā trīsvienība ir "pārmontēta". No tās izcelts centra spēlētājs – jūrnieks ar samu jeb spēles zivi. Priekšplānā iznirušo strīpaini ar akronīmu INRI papildina mākslīgas baltas rozes. Viss kopums veido ziedošu altāri. Tā ir pieņemts – vienmēr ziedošu.
A. V. Vai tas ir slēpts pašportrets?
G. f. K. Tu esi pirmā, kas tā jautā.
A. V. Pavisam parasts jautājums – kur paslēpies autors?
G. f. K. Es tomēr esmu, gribētos teikt, vuārists, bet tā nav patiesība, jo attiecībās ar cilvēkiem un dzīvē man patīk kāpt uz zeltīta pjedestāla ar ziediem rokās un dziedāt. Pilnīgi noteikti tas būtu par mani.
***
Ginta fon Kēles žanros ietvertā līksmība, kas tuvojas farsam, galu galā tiek sakrificēta. Mainīgi plūstošā dzīve, izgājusi cauri Ēģiptei, Grieķijai, Piebalgai, pakavējusies Vīnē un kaut kur pie Baltijas jūras, ir paturējusi tikai esenci. Autoram ir izdevies savā akvatorijā uzķert nesošo vilni un noturēties virs ūdens. Nenoslīkt. Viņa "pēdējās vakariņas" izstaro harmoniju, atbalsojot pilnības raga skaņas un gaišu dzīvesprieku.
GINTS FON KĒLE
Izstāde Brīnišķīgais paradokss
Mežaparka Lielās estrādes Ekspozīciju zālē līdz 23.V Ieeja bez maksas