Mēs izvibrējam caur krāsu izjūtu

Agrs pavasaris. Kādas Jelgavas izstāžu zāles sienu rotā lielformāta gleznas zeltītos rāmjos. Tajās – krāšņas galma dāmas rozēm greznotās parūkās, pie kuplo kleitu apakšas pavīd zaķēni. Šo gleznu autore ir jelgavniece vairākās paaudzēs Anda Buškevica. Viņa māca cilvēkiem gleznot, iedvesmojot un ceļot viņu pašapziņu. Tikai pēdējos gados Anda nopietnāk sākusi pievērsties arī pašas mākslinieciskajam ceļojumam.

Braucam! Tas ir izlemts!

Mākslas pedagoģiju Anda apguvusi, tēva mudināta. "Mans tēvs bija uzzinājis, ka Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā atvērta jauna pedagoģijas nodaļa. Viņš teica: "Braucam! Tas ir izlemts, tu tur mācīsies!" Viņš redzēja, kādi ir mani talanti, un es esmu pateicīga, ka viņš toreiz mani pamudināja, jo tajā vecumā nebiju pārāk atbildīga un pati diez vai būtu tik tālu braukusi," Anda stāsta. Viņa ar klasesbiedreni īrējusi istabiņu pie kādas jaukas kundzes. Liepāja tā laika atmiņās palikusi pelēka, drēgna, ar mūžīgiem vējiem, sovetiska. Nekādas bohēmas nav bijis, ja nu vienīgi kādi pankūku vakari. Arī studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, Anda nav piedalījusies ballītēs, jo mājās jau bijuši mazi bērni un, kad beidzās mācības, skrēja uz Jelgavas vilcienu.

Pēc akadēmijas beigšanas Andai licies, ka ir gana "izkrāsojusies". Pedagoģijas darbs labi paticis, tāpēc māksla aizgāja otrajā plānā. Tie bija 90. gadi, kad mākslā nav bijis brīvības – Andai tā šķita ierobežota un toreiz neuzrunāja. Bet, kad mākslu sākusi mācīt citiem, sapratusi, ka pašai jārāda piemērs un ar to jānodarbojas. "Kad tu pats glezno, paveras profesionālās lietas, vairāk iejūties noskaņā, ko dod krāsu pasaule, tēli vai klusās dabas priekšmeti, jo tad uz to visu skaties citādi. Tu meklē gaismas, ēnas, nianses, ntās tonalitātes vienai krāsai. Tas ir ievelkošs process. Tad sāc apzināties tēmas, kuras "sēž iekšā" un kuras gribētu uzgleznot," atklāj Anda. Viņa sākusi ar ziedu un savu meitu gleznošanu.