Pašā Latvijas dienvidrietumu stūrī, kur smilšainās jūrmalas saplūst ar pļavām, purviem un mežiem, atrodas viens no Latvijas dabas daudzveidīgākajiem dārgumiem ‒ dabas parks Pape ‒, kur līdzās daudzām citām dzīvu būtņu un augu sugām mīt arī savvaļas zirgi un govis.
Vieta, kur daba dzīvo pati savu dzīvi
Dabas parkā Pape mums pa ceļu tieši pretī iznākuši divi savvaļas zirgi. Tie mierīgi vēro atnācējus, bet tad atkal pievēršas savām gaitām. Pasaules Dabas fonda lauku programmas vadītājs Ints Mednis teic, ka viens no tiem ir ērzelis, kurš atradis sev pāri – jaunu ķēvīti –, tādēļ dzīvnieki nošķīrušies no bara. Pavasaris un vasaras sākums dabas parkā Pape ir dzīvelīgs – zirgiem un tauru govīm dzimst mazuļi, bet daļai bara šis ir pārošanās laiks. Dabas parka teritorija nav liela, vien aptuveni 10 000 hektāru, taču tā ir kā dzīva ekosistēmu enciklopēdija, kur līdzās atrodami gan sekls lagūnveida ezers, gan palieņu pļavas, Nidas purvs, kas ir Baltijas jūrai tuvākais purvs Latvijā, un upītes, kā arī augstas kāpas, kas paceļas starp Papi un Jūrmalciemu. Te pilnīgi dabiski, bez cilvēka ietekmes norisinās visi dabas cikli un procesi.
Šeit daba ir dzīva un aktīva visos gadalaikos. Pavasaros un rudeņos Papes dabas parks kļūst par nozīmīgu caurceļošanas punktu putniem, sikspārņiem un kukaiņiem, kas migrē pāri šai teritorijai. Vērojot šo kustību, var redzēt, cik saistīta ir visa dzīvā pasaule. Bet ne mazāk aizraujoša ir dzīve uz zemes – tieši tā, kādu to veido paši dabas iemītnieki ar iespējami minimālu cilvēka iejaukšanos.
Dzīvnieki kā neaizstājama ekosistēmas daļa
Viens no Papes dabas parka fenomeniem, kas sastopami vien vēl tikai dažās vietās Latvijā, ir daļā teritorijas, aptuveni 426 hektāru platībā, brīvi klejojošie savvaļas zirgi Konik polski jeb tarpāni un taurgovis, kas šeit ieviestas jau 1999. gadā. "Sākām ar 18 zirgiem, tagad to skaits ir mainīgs, bet krietni pieaudzis – aptuveni 60 zirgu un tikpat govju," stāsta Ints Mednis, kurš ar šo teritoriju dzīvo plecu pie pleca jau vairāk nekā divdesmit gadu. "Dzīvnieki šeit uzturas brīvi, paši pielāgojas gadalaiku ritmam un meklē barību, ko nu kurā periodā daba spēj dot." Lielie zālēdāji veido izmaiņas arī ainavā – tās ir atslēgas sugas, ārkārtīgi svarīgas dabā, jo rada dzīves telpu daudzām citām atklātas ainavas dzīvnieku, augu, kukaiņu sugām un ir ļoti svarīgas ekosistēmā.
Sākotnēji dzīvnieki ziemās tika piebaroti, taču šī prakse ar laiku pārtraukta. "Ja mēs viņus barojam, viņi kļūst atkarīgi no cilvēka ‒ tā jau vairs nav savvaļas daba. Tagad viņi paši uzkrāj rezerves, zina, kur ko atrast," saka Mednis. "Jo mazāk cenšamies iejaukties dzīvnieku ikdienā, jo labāk – viņi paši vairāk paļaujas uz sevi." Dzīvniekiem ir pieeja ezeram, kas ir viņu ūdens resurss. Kad vasara iet uz beigām, tie jūt, ka dienas kļūst īsākas, un tad barojas aktīvāk, uzkrāj tauku rezerves un nodrošina sevi ar dažādu ekosistēmu sniegtajiem labumiem atkarībā no tā, kāda barības bāze ir pieejama.
"Vasarā zirgi ēd to, kas viņiem vislabāk garšo un ir uzturvielām bagātākā barība. Viņi nenoēd visu, bet atstāj vietas, kur ies baroties vēlāk. Rudeņos un ziemās 30–40 procentus no ēdienkartes veido krūmi un koku atvases, lapu koku mizas, ezera niedres, kalmes, kas nu atrodams," pastāsta Mednis.
Sociālā organizācija savvaļā
Savvaļas zirgu un taurgovju populāciju dzīve un struktūra atklāj pārsteidzošu sociālo organizāciju. Dzīvnieki ganās baros, tie ir dažāda vecuma, un barā tiem ir sava vieta, statuss un funkcija. Jauns ērzelis, piemēram, bieži ieņem sarga lomu, brīdinot pārējos par iespējamām briesmām. Arī mums, tuvojoties baram, pāris brašu zirgu paskrien pretī un vairākkārt spalgi iezviedzas, kamēr citi turpina mierīgi ganīties. Zirgi veido harēma, jaunzirgu un ērzeļu grupas. Harēmā dzīvo ērzelis, kas ir grupas sargs, un vairākas ķēves ar kumeļiem. Par harēma grupas sargu kļūst spēcīgākais un pieredzējušākais ērzelis, kas uzvar ērzeļu savstarpējās cīņās.
Govis un zirgi ganās atsevišķos baros, taču sadzīvo līdzās un pat papildina cits citu – zirgi ēd maigāku zāli, bet govis kā atgremotāji var patērēt krietni cietāku un šķiedraināku barību. Šādā veidā viņi nekonkurē, bet nodrošina efektīvāku ganību izmantošanu un ainavas uzturēšanu.
"Dzīvniekiem ir tā saucamā kolektīvā atmiņa. Ja mēs izmantojam sociālos tīklus, tā nododot info citiem, dzīvnieki to dara, parādot ar darbību. Piemēram, kāds zirgs zina labāk, kur vieglāk piekļūt dzeramajam ūdenim, cits atkal – kur paslēpties no lietus, u. tml. Pārējie noskatās un mācās. Lielie zālēdāji ir sociālas būtnes, bara dzīvnieki," skaidro Ints Mednis.
Papes dabas parkā nav ne pļāvēju, ne traktoru – zirgi un govis veic ainavas "uzturēšanas darbus". Tie noēd zāli, grauž krūmus, dabiski izsējas augu sēklas. Taču savvaļas dzīve nav bez izaicinājumiem. Katru gadu pavasaros un vasaras sākumā dzimst jauni kumeļi un teļi. Daļa no tiem nepiedzīvo rudeni, jo plēsēji, īpaši vilki un pēdējos gados arī zeltainie šakāļi, kļuvuši par nozīmīgiem populācijas regulētājiem. Zeltainie šakāļi gan nav Latvijai raksturīga suga, bet nonākusi šeit, visticamāk, klimata pārmaiņu rezultātā. Īpaši izteikti to klātbūtne manāma ziemas naktīs, kad tie skaļi gaudo.
"Piemēram, govs parasti dzemdē savrup, krūmājos, un tas padara teļus par vieglu mērķi plēsējiem. Bet tāds ir dabas ritms, mēs to necenšamies pārveidot," norāda Mednis.
Normatīvu nepilnības
Tomēr paradokss ir tas, ka gan savvaļas zirgi, gan taurgovis Latvijas likumdošanā tiek uzskatīti par lauksaimniecības dzīvniekiem. Tas nozīmē, ka arī viņiem jāpiemēro attiecīgās prasības – mikročipi, krotālijas, veterinārā uzraudzība. Praksē tas ir gandrīz neiespējami – jauns dzīvnieks jānoķer, jāiemidzina, jāiezīmē, bet pastāv risks, ka viņš tik un tā neizdzīvos. Turklāt viens šāds process var izmaksāt ap 200 eiro. "Mums jau sen būtu jāmaina statuss – šie nav mājdzīvnieki. Tie ir savvaļas dzīvnieki ar ekoloģisku funkciju, nevis ražošanas vienības," uzsver Mednis.
Dzīvnieki tomēr Papē pie cilvēka klātbūtnes ir pieraduši ‒ tie nebaidās, tomēr saglabā distanci. Viņi neēd maizi vai burkānus, ar kuriem tūristi dažkārt vēlas tos piebarot, bet gan neatteiksies no ābola vai bumbiera, jo tie šeit aug arī savvaļā.
Dabas parks ir atvērts apmeklētājiem visu gadu. Īpaši vērtīgi un interesanti to apmeklēt gida pavadībā.