Divi jaunieši no Vidzemes – Pēteris Bērziņš un Klāvs Ozols – aprīlī ar laivām šķērsoja Latviju no tālākā austrumu punkta Pasienes pagastā, netālu no Zilupes, līdz tālākajam rietumu punktam Nīcas pagastā – Bernātu ragam. Ceļā pavadot 38 dienas, pieveikti ap 800 kilometri, noairētas 22 upes un pieci sateces baseini.
Kā jums ar Klāvu radās ideja šādam vērienīgam laivu braucienam?
Mēs iepazināmies Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē un ātri sapratām, ka mums ir līdzīgas intereses, jo abiem patīk daba un patīk apskatīt jaunas vietas. Vienu dienu, sēžot bibliotēkā, sākām skatīties lētākās aviobiļetes. Atradām izdevīgu lidojumu uz Itāliju. Nopirkām, aizbraucām un ar stopiem apceļojām gandrīz pusi Eiropas. Tas bija sākums mūsu kopīgajām avantūrām.
Gadi gāja, kļuvām pieaugušāki un sapratām, ka vēlamies noorganizēt nopietnāku ekspedīciju. Sākumā bija doma par kalniem, bet tie ir bīstami, dārgi, mēs arī nejutāmies tiem tik gatavi. Iedvesmojoties no Klāva tēva, kurš ir pieredzējis ceļotājs un kurš ziemā ir devies pārgājienā uz Roņu salu, sapratām, ka ekspedīciju varam uzrīkot tepat Latvijā. Apskatot iespējas, izlēmām, ka visizaicinošāk būtu tieši ar laivām pārbraukt pāri Latvijai.
Gatavošanās process sākās pirms gada, kad Klāvam piedāvāju šo ideju. Bija marta vidus. Kad sākām pētīt maršrutus, atklājās, ka īstenot šādu ekspedīciju vislabāk ir marta beigās un aprīlī, jo tad ūdens līmenis upēs ir visaugstākais. Sapratām, ka neuzspēsim sagatavoties, tāpēc atlikām uz gadu, taču turpinājām maršruta plānošanu. Latvijai ir ļoti labas upju digitālās kartes, kurās visas lielās upes ir kategorizētas pēc ūdens caurplūduma. Mēs mēģinājām savienot lielākās upes ar lielākiem caurplūdumiem.
Kad bijām ieguvuši trīs variantus, kā mūsu ceļojums varētu izskatīties, braucām apskatīt to visu dzīvē. Vajadzēja dažus posmus izsvītrot, dažus nedaudz modificēt, jo sapratām, ka dažās vietās nebūs iespējams izbraukt ar laivu. Pēc tam sekoja laivu izvēle. Tā kā jau zinājām, kas mums vajadzīgs, nācās atrast tikai sponsorus, lai šis laivu brauciens varētu notikt.
Jūsu laivu brauciens noslēdzās maija sākumā. Kādi atmiņā palikuši spilgtākie iespaidi?
Iespaidu ir daudz, taču viens no pēdējiem un spilgtākajiem ir Bārtas Plostnieku svētki, kuros nejauši nokļuvām. Bija interesanti vērot, ka cilvēki joprojām taisa veclaicīgus plostus, kuri agrāk pārvadāja kokus no upes augšteces uz (Bārtas gadījumā) Liepājas sērkociņu fabriku. Tagad šie plosti ir modificēti, lai pārvadātu cilvēkus.
Otrs, vairs ne tik pozitīvs iespaids, kas palicis spilgti atmiņā, ir Rēzeknes upe ar savu piesārņojumu. Neko tādu nebiju redzējis, nedomāju, ka ir pieļaujams gāzt neattīrītus tehniskos ūdeņus upē. Turklāt upē, kura piegādā ūdeni mūsu visneskartākajai vietai – Lubāna mitrājam.
Neesmu laivojis ārpus Latvijas, taču, ja neskaita Rēzeknes upes posmu, kopumā Latvijas upes ir tīras. Jo tālāk uz Latvijas rietumiem, jo upes ir sakoptākas, arī laivotāju atpūtas infrastruktūra ir augstākā līmenī.
Šobrīd top daudzsēriju filma, kurā varēs skatīt mūsu piedzīvoto šajā ekspedīcijā. Pirmo sēriju gandrīz jau esmu samontējis.
Ar kādiem izaicinājumiem saskārāties brauciena laikā?
Kad plānojām braucienu, nedomājām, ka piedzīvosim sniegu, tāpēc nācās saukt papildspēkus, lai mums atved ziemas guļammaisus. Aukstums mūs pārsteidza nesagatavotus.
Ja runājam par upēm, tad Auce, maza upe Zemgalē, reizē bija gan izaicinājums, gan arī patīkams pārsteigums. Auces upē mums izdevās piedzīvot neskartu, mežonīgu dabu, jo tā ir pilnīgi cilvēka roku neskarta upe, tāpēc 40 kilometru garumā ik pa 30–40 metriem laivas nācās vilkt zem kokiem, pāri kokiem, līst zem kritalām un pāri bebru dambjiem. Tas bija spēcīgs kontrasts, salīdzinot ar Vadaksti, kas ir robežupe un kur varēja redzēt, ka kritušie koki ir izzāģēti. Turpretim Auces upē izskatījās, ka 30 gadus neviens cilvēks kāju nav spēris. Arī iebraucot Kurzemē, tobrīd tā kārtīgi tur nebija kādu mēnesi lijis, tāpēc laivas nācās vilkt pa upes gultni. Ūdens trūkums bija mums liels šķērslis Kurzemes pusē.
Sākumā bijām izrēķinājuši, ka dienā jānoairē 25 kilometri, lai vakarā ar mierīgu sirdi varētu iet gulēt, bet pēc pirmajām dienām Latgales pusē, kur mums nācās laivot pa mazām upītēm, bijām vieglā izbīlī, jo dienā varējām nobraukt vien sešus līdz astoņus kilometrus. Ar tādu tempu baidījāmies, ka galapunktā nenokļūsim mēneša vai 40 dienu laikā, bet mums vajadzēs kādus divus vai trīs mēnešus. Taču, kad iebraucām Rēzeknes upē, sākām uzņemt ātrumu un dienā noairējām 30 kilometrus. Pa Aivieksti noairējām 50 kilometrus dienā. Vidēji pa lielām upēm tie bija 40, pa mazām upītēm un strautiņiem – vien desmit kilometri.
Kā bijāt saplānojuši nakšņošanu un ēst gatavošanu?
Telšu mums nebija. Mēs izvēlējāmies tajās negulēt, jo, guļot teltī vairākas dienas, visas drēbes kļūst mitras – piesūcas ar kondensātu – un pēcāk grūti tās izžāvēt, jo īpaši laivu braucienā, kad visu laiku esi uz ūdens. Gulējām zem tenta, pāris naktis gulēju hamakā, bet visbiežāk gulējām guļammaisos pie ugunskura.
Uzturā lietojām vegānisku pārtiku, jo Klāvs ir vegāns, tādēļ, lai atvieglotu mums abiem dzīvi, uz šo laiku es pielāgojos viņa ēdienkartei. Lielākoties pārtikām no pupiņām, auzām, griķiem, kartupeļiem. Mēģinājām atrast pareizo proporciju starp ogļhidrātiem un proteīnu, jo bijām izrēķinājuši, ka dienā mums nepieciešamas 4000 kalorijas. Tās kalorijas, kuras neuzņēmām pietiekamā daudzumā brokastīs un vakariņās, pa dienu kompensējām ar auzu pārslu cepumiem.
Kādi būtu ieteikumi tiem, kuri vēlētos ja ne atkārtot jūsu braucienu, tad vismaz noairēt kādu no upju posmiem?
Ja runājam par tehnisko pusi, tad jāteic, ka labiem airiem ir tikpat liela nozīme kā labai laivai. Ja rēķinām, ka katru dienu veicam simtiem tūkstošu airu vēzienu, tad ir būtiska atšķirība starp viegliem ogļšķiedras un parastiem airiem. Ja ar vieglākiem airiem varam ieekonomēt kaut vai 50 gramus, laika gaitā tas sasummējas un ir jūtama atšķirība.
Otrs, ko ieteiktu, ir iegādāties ūdens filtra pudeli, jo dzeramo ūdeni ņēmām tikai no upes. Šāda filtra pudele atvieglo dzīvi, jo nav jāvadā līdzi papildu pudeles ar ūdeni. It īpaši, ja laivu nākas vilkt pa sausu gultni, katram liekam kilogramam ir nozīme.
Trešais ieteikums, kas varbūt nedaudz nostāsies pretstatā tam, ko tikko teicu, ir pārāk neaizrauties ar aprīkojumu. Mūsu uzstādījums bija tāds, ka dosimies ceļā tikai ar nepieciešamo minimumu. Ja neskaita fotokameras, pārējais aprīkojums mums bija primitīvs. Mums nebija ūdens kombinezonu, ko parasti velk laivotāji. Braucām vienkāršos gumijas zābakos, ar parastām vestēm un nedaudz labākiem airiem. Mēs gribējām parādīt, ka šādā ekspedīcijā nav nepieciešami ļoti dārgi aprīkojumi. Ikviens var doties laivu braucienā, izmantojot tikai to, kas viņam jau ir pieejams.