Vai ticēsit, ja es teikšu, ka mūsu Kriminālās ekselences fondam (2018) ir daudz kā kopīga ar brazīliešu filmu Slepenais aģents/ The Secret Agent (2025)? Tā nule 78. Kannu kinofestivālā piedzīvojusi vēsturisku triumfu ar divām godalgām. Rozā panteras avantūru piepildītais humora trilleris ieguvis ne tikai labākās režijas – tās autors ir brazīliešu kinokritiķis un režisors Klebers Mendosa Filju –, bet arī labākā aktiera balvu. To saņēma brazīlietis Vagners Moura – viens no starptautiski pazīstamākajiem Latīņamerikas aktieriem. Viņu Latvijas skatītāji, visticamāk, atminas kā drudžaino, rafinēto Pablo Eskobaru Netflix seriālā Narkokurjeri/Narcos (2015-2017) vai kā stoicisko reportieri Džoelu no Aleksa Gārlenda godalgotās ceļa filmas Pilsoņu karš/Civil War (2024) – tā ieveda pašā Amerikas tumsas sirdī, iztēlojoties apokaliptisku valsts krīzi.
Slepenais aģents ir viena no labākajām filmām šī gada Kannās – par to mēs dzirdēsim vēl daudz, jo īpaši rudenī, kad tā ne tikai nonāks uz ekrāniem Latvijā, bet arī tiks ierauta balvu sezonas krustugunīs. Filma ir 70. gadu nogalē – sarežģītā laikā Brazīlijai – iesēdināta vēsturiska raksturdrāma. Arī īstens krimiķis. Un nedaudz absurda komēdija. Tās centrā ir režīma konspirācijas shēmas "liekais kadrs" Marselu, kuru atveido Moura. Piekritīšu citos medijos minētajam, ka teju trīs desmitgades kino strādājošais Moura ar šo lomu pārtop par kinozvaigzni: viņš ir inteliģents, Hamfrija Bogarta manierē aforismus mētājošs akadēmiķis. Marselu izseko policija, algotņi un vēl cits par citu kolorītāki neģēļi.
Filmas stils ir izturēts līdz perfekcijai, bet to nenosauksi par "gludo pieru kino", kurā viss veidots ar nopietnību. Nē, gluži pretēji – te par sižeta vaininieci kļūst haizivs nokosta kāja, no anekdotēm izkāpuši tēli, nevietā nonākuši līķīši un vizuāli paradoksi, kas atklāj brazīliešu kino un vēsturi.
Nelielai atkāpei jāpiebilst: zīmīgi, ka jau pērn Brazīlijas kino nonāca arī starptautiskās uzmanības centrā. Balvu sezonā soļojot blakus Ginta Zilbaloža Straumei (2024), dzīvā klasiķa Valtera Sālesa vēsturiskā drāma Joprojām esmu šeit/I’m Still Here (2024) ieguva labākās starptautiskās filmas Oskaru. Tā ir formā klasiska, nevainojami izturēta ģimenes drāma par reāla politiķa Rubensa Paivas arestu 1971. gadā militārās diktatūras laikā Riodežaneiro un viņa sievas izmisīgajiem centieniem uzzināt ko vairāk par viņa likteni pēc aresta. Galvenās lomas atveidotāja Fernanda Toreša kļuva ne vien par brazīliešu nacionālo lepnumu, bet arī ieguva Oskara balvas nomināciju par labāko aktierdarbu.
Pēc 78. Kannu kinofestivāla, kurā vienai filmai iegūt divas godalgas ir netipiski, Brazīlijai no jauna pievērsta uzmanība. Apliecinājums, ka par nacionāli nokaitētu atmiņu ir iespējams runāt žanra kino grācijā (un arī nenopietnībā), ir kaut kas, ko arī Latvija var ņemt vērā. Bet tikmēr te par atmiņas, arhīvu nozīmi un paaudzēs cauraugušo vardarbību atgādina talantīgais Moura, kurš savu vārdu nu ir ierakstījis vēsturē.
Mani atbruņoja, ka Slepenais aģents stāsta par personīgo un nacionālo atmiņu un to, cik neērti ir pietuvoties smagajiem punktiem tajā. Pēdējā ainā jūsu varonis nav drošs, vai vēlas uzzināt ko vairāk. Tas daudz ko pasaka par mums pašiem.
Jā, filma spēlējas ar šo apziņas stāvokli. Teicami to saprotu – mums ir tendence nevēlēties konfrontēt sevi ar pagātni.
Filma ir par varoni, kas ļoti ilgu laiku mēģina saprast un pierādīt patiesību – tieši tādēļ viņš meklē informāciju arhīvos. Pirms vairākiem gadiem veidoju filmu Marigela/Marighella (2019) par politiķi Karlusu Marigelu, kurš bija nevardarbīgās pretošanās grupas līderis un viens no diktatūras lielākajiem kritiķiem. Režīms viņu izdzēsa no vēstures un kolektīvās atmiņas: šis cilvēks vienkārši nav pastāvējis.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 30. maija - 5. jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!