Šovasar jābūt modriem

Pēc ukraiņu specdienestu spožās operācijas Zirnekļtīkls (Pautina) mute uz ilgu laiku bija ciet gan Putinam, gan Trampam, un pasaule, sajūsminādamās par, kā paši krievi saka, "no sūdiem un nūjām" taisītu lētu dronu radītajiem miljardu zaudējumiem Krievijas kara mašīnai, vienlaikus minēja, kā Putins uz šo gājienu atbildēs, jo neatbildēt viņš nevar. Vai bez kodolieročiem Putinam ir vēl kāds cits veids, kā "pienācīgi atbildēt"? Un kāda šajā aspektā paredzama vasara un rudens Baltijā, kur par iespējamu Krievijas agresiju runā arvien biežāk, – to SestDiena noskaidroja sarunā ar analītikas un vadības grupas PowerHouse Latvia direktoru, Rīgas Stradiņa universitātes lektoru Mārtiņu Varguli.

Kad intervēju jūs 2022. gadā drīz pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā, prognozējāt, ka šis karš būs ilgs. Cik prognozējams tas ir tagad, ja vien karu vispār ir iespējams prognozēt?

Es teiktu, ka šis karš ir kļuvis vēl neprognozējamāks. Pirmkārt un galvenokārt tā iemesla dēļ, ka galvenais stratēģiskais partneris – Amerikas Savienotās Valstis – šobrīd ir neprognozējams. Ja agrāk varējām pamatoti ticēt ASV prezidenta uzstādījumam, ka ASV ieguldīs tik ilgi, cik būs nepieciešams, tad tagad, pie esošās ASV administrācijas, šādas simtprocentīgas pārliecības vairs nav. Līdz ar to karš ir mūsu pašu rokās – gan Latvijas, Baltijas, gan Eiropas rokās. Ja kaut ko varam prognozēt, tad mūsu pašu darbību, ne kāda cita bezdarbību.

Kas attiecas uz kara ilgumu, lai arī Krievijas sabiedrība ir gatava ciest, tās nav bezizmēra ciešanas – it īpaši tajā kontekstā, ko novērojam šobrīd, kad notikusi Ukrainas īstenotā operācija Zirnekļtīkls un Krimas tilta spridzināšana, iekšējā drošība Krievijā samazinās. Mēs nezinām, kas būs pagrieziena punkts Krievijas sabiedrībā, bet apmierinātība nav bezizmēra.

Brīžam gan šķiet, ka ir.

Jā, Krievijas sabiedrību ir grūti izprast, grūti mērīt. Pirmkārt, mums vairs nav neviena leģitīma starptautiska aptauju veicēja, tāpēc veikt sabiedrības sentimenta un noskaņojumu analīzi faktiski nav iespējams. Otrkārt, tāpēc, ka Krievijas sabiedrībā kopumā ir liels baiļu īpatsvars. Tur ir lielas bailes iet pret straumi, jo tas apdraud cilvēka un viņa ģimenes drošību. To sakot, atgādinu, ka 1986.–1988. gadā, protams, bija daži PSRS sabrukuma prognozētāji un pareģotāji, bet viņi bija absolūtā mazākumā. Tātad nevar izslēgt kādu notikumu, kas var radīt lavīnveida vai domino efektu un izraisīt pārmaiņas Krievijas sabiedrībā. Tajā pašā laikā šobrīd mēs tās neredzam un nespējam identificēt, mums nav instrumentu, kā to veikt, līdz ar to jāstrādā ar to, kas mums ir.

Eksistē arī viedoklis, ka PSRS sabrukums bija tikai čekas un kompartijas cīņas blakne, un čeka, kas toreiz uzvarēja un tagad valda Krievijā, cenšas impēriju sastutēt atpakaļ.

Velkot paralēles ar PSRS, piekrītu uzstādījumam, ka Ukraina var kļūt par Vladimira Putina Afganistānu. Viens no PSRS sabrukuma iemesliem bija nespēja militāri un ekonomiski konkurēt ar Rietumiem, ar ASV, un karš Afganistānā bija viens no sabrukuma apliecinājumiem – nespēja ilgtermiņā ieguldīt šāda veida operācijā, kas kļūst bezjēdzīga, jums nespējot pavirzīties uz priekšu un iegūt ievērojamas teritorijas. Tad jūsu divi sākotnēji nospraustie mērķi – demilitarizēta un denacificēta Ukraina...

Denacificēta Krievijas izpratnē. 

Jā. Šos mērķus nesasniedzot un tiem nepietuvojoties, tiek ieguldīti anormāli lieli līdzekļi, un ekonomika nespēj to izturēt. Līdz ar to Ukraina var kļūt (un mums jādara viss, lai tā kļūtu) par Putina Afganistānu.