Cilvēku apdzīvotajā un apzinātajā pasaulē pavisam noteikti nav nesavienojamu lietu, jo kaut ko kopīgu un saskanīgu var atrast it visā. Tumši brūnas acis un mati var būt gan latgalietim, gan indietim. Abi var būt gan draudzīgi, gan draudīgi. Var sajūsmināties, kā skan, kad uzsit pa parastu Latgales keramiķu izgatavotu māla podu, un ļauties meditācijai, bet kāds cits šādam nolūkam meklē no dažādiem mūsu ģeogrāfiskajā atrašanās vietā dabiski nepieejamiem materiāliem izgatavotus šamaniskus perkusiju instrumentus, kas atvesti no tālām austrumu zemēm vai pat kāda cita kontinenta.
Tie paši likumi
Kad sadzirdat patīkamu mūziku, tā var izklausīties tapusi tepat līdzās, pat ja tā nav, – par to pārliecinājos jau vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem, kad tehnoloģiju attīstības paātrinātais globalizācijas un līdz ar to arī dažādu kultūru saplūšanas vilnis vēl nebija sācies. Melodijas un arī skaņu toņi kādā Irānā nopirktā audiokasetē ar vietējo tautas mūziku izklausījās neticami radniecīgi Latvijas folkmūzikā dzirdētajiem. Arī Šri Subrata De – indiešu mūziķis, kurš pārstāv Hindustani Bishnupur Gharana klasisko mūzikas skolu, Latgales senajos dziedājumos saklausījis līdzību ar Indijas tradicionālo mūziku. Un, lūk, rezultāts – Latgales Augšdaugavas tradicionālie dziedājumi un hindustāni klasiskā rāgas mūzika tagad skan kopā. Dzirdēts sakām, ka tieši pretpoli pievelkas, bet, savijušies cieši kopā, tie jau vairs nav nekādi pretpoli, bet kaut kas, iespējams, ilgai kopā būšanai lemts.
Plates Daugavas rāgas vāka dizainu veidojusi dziedātāja Biruta Ozoliņa
Šodien katram viedtālruņa īpašniekam ir iespēja ar lietotnes garden.com palīdzību ceļot pa pasaules skaņu karti, ieliekot punktu jebkurā zemeslodes vietā, un klausīties tur bāzētās radiostacijas. Protams, šodienas straujās informācijas apmaiņas dēļ katrā pasaules vietā ir iespēja izdzirdēt jebko, bet joprojām var atrast teritorijas, kurās skan autentiska, tieši tur dzimusi mūzika attiecīgā reģiona valodā. Ja palūkojamies uz dažādās zemēs izmantotajiem instrumentiem, tie visi darbojas pēc tiem pašiem dabas likumiem jeb principiem, kā to izgatavošanā lietotie materiāli ievibrē un skan no fiziska sitiena pa masīvu, bet tomēr elastīgu korpusu vai stīgas paraušanas ar roku vai mediatoru, iepūstās gaisa plūsmas koka vai metāla caurulē un arī no telpas, kurā tie atrodas, liekot vibrēt arī sienām (tas var nepatikt kaimiņiem, kuri blakustelpā tieši šajā brīdī nolēmuši atpūsties, tāpēc grib klusumu un mieru, nevis enerģētiski uzlādējošus ritmus un melodijas).
Viss notiek zibenīgi
Vēl pirms dažām desmitgadēm pat parastas informatīvas vēstules sūtīšanu uz kādu tālu zemi spārnoja vien cerība, ka pa ceļam ar to nekas neatgadīsies, lai ziņa veiksmīgi sasniegtu adresātu un pēc dažām nedēļām vai mēnešiem ik rītu varētu lūkoties savā pasta kastītē pēc atbildes, grabinot atslēgu saišķi. Sākotnēji tas grabēja draiski un cerīgi, tad saišķis ar katru dienu žvadzēja uzstājīgāk un nervozāk, līdz pamazām atkal atslāba un žvadzēja tikai tā, starp citu, atbildes vēstules gaidītājam jau prātā pārcilājot visus iespējamos scenārijus.
Pirmais – saņēmējs vēl nav paspējis uzrakstīt atbildi vai nemaz negrasās atbildēt, jo šādu vēstuļu viņam ir atliku likām. Otrais – viņš jau ir nosūtījis brīnišķīgu atbildi ar aicinājumu viņu pat apciemot, varbūt pievienojis arī ceļojuma biļeti, bet tā aizķērusies kaut kādu starptautisko kontroles dienestu dēļ. Trešais – vēstule nemaz nav aizgājusi, jo pasta vagons ar vēstuļu maisiem no Eiropas kaut kur Indijā noskrējis no sliedēm un iekritis aizā. Ceturtais – nekādas vēstules nemaz nav bijis, jo atbildes gaidītājs to uzrakstījis un nosūtījis sapnī, un kauns to mēģināt arī pārbaudīt, jo ko gan pasta darbinieki par viņu tad padomās?
Šodienas ātrā sazināšanās iespēja ierobežo laikā un telpā vien fiziskus sūtījumus, jo saziņa starp jebkurām divām pasaules malām var notikt zibenīgi. Mūzikas apgāda Upe TT izdotā albuma Daugavas rāgas atklāšanas svinībās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā indiešu sitāras meistars Subrata De nemaz nepiedalījās, un svaigi saražotās vinila plates ar lielu saktu uz vāka priecājās savās rokās turēt Latvijas puses pārstāvji – mūsu zemes folkloras pētniece un izdziedātāja Biruta Ozoliņa, džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners, kurš šajā ierakstā spēlē klarneti, koklētājs Ernests Medenis un dažādu šamanisku austrumu perkusiju instrumentu pārvaldītājs Vigo Račevskis –, kuri ieskaņojuši šo Latgales un Indijas mūzikas satikšanās skaņu celiņu.
Latgales Augšdaugavas tradicionālie dziedājumi Birutas Ozoliņas nomierinošajā balsī kopā ar sitāras slīdošajām notīm kā šūpuļdziesma aizved klausītāju meditatīvā ceļojumā, kad vairs īsti nesaproti, vai vēl esi nomodā vai jau laidies sapnī, kurā ir iespējams jebkas, un tikpat nomierinoši ir arī Subratas De šamaniskie dziedājumi un metāla vai māla perkusiju instrumentu maigi gaistošās skaņu vibrācijas. Atgādinājumam par mūsdienu cilvēka pagalam naivo pārliecību, ka tieši šobrīd civilizācijas attīstība un sapratne par lietu kārtību ieguvusi lielāku paātrinājumu nekā jelkad agrāk, šajā platē gluži kā mūžības vēstneši iedziedas Zoļa Ruseņa un Malvine Buļa pagājušā gadsimta otrās puses ierakstos no Latvijas Universitātes LFMI Latviešu folkloras krātuves arhīva materiāliem.
Šajos dziedājumos klausoties, šķiet, ka dzirdam nevis kādu konkrētu cilvēku, bet pašas zemes balsi, ko arī Iļģi savulaik apdziedāja izcilajā albumā Spēlēju, dancoju. Ja nav ne pastalu, ne svārku un zeme šķiet par aukstu, var ļaut, lai spēlē un danco dvēsele, un šiem vingrojumiem Daugavas rāgas būs labu labais sabiedrotais. Protams, ja pratīsiet sadraudzēties. Tas neprasa neko daudz – tikai ielūkoties uz albuma vāka spīdošajā saktā, ja paveiksies, ieraudzīt tur savu atspulgu un ļauties lidojumam, nedomājot, kur tas aizvedīs.