Gandrīz reizē kultūras baudītājs saņem trīs Federiko Garsijas Lorkas (1898–1936) darbu interpretācijas: izdevniecībā Neputns Arvja Vigula atdzejojumā ir iznācis Lorkas dzejas krājums Dzejnieks Ņujorkā; 27. un 28. maijā kultūras telpā Hanzas perons notiks Lorkas dzejā un Haralda Sīmaņa mūzikā balstīta izrāde Nazis sirdī iestrēdzis. Izrādē piedalīsies Jaunā Rīgas teātra aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Dace Ignatova; 30. maijā Valmieras teātrī, Kurtuvē, notiks Latvijas Kultūras akadēmijas studentes Lindas Kalniņas diplomdarbs režijā – Lorkas lugas Dona Perlimplina mīlestība iestudējums. 1998. gadā šo retāk iestudēto lugu Valmieras teātrī jau iestudēja režisors Mihails Gruzdovs. Lorkas dotais oriģinālnosaukums ir Dona Perlimplina un Belisas mīlestība, ko viņu dārzs vien zina, autora dotais žanra apzīmējums – "erotiska aleluja".
Žilbinošas metaforas
Federiko Garsija Lorka, pazīstamākais XX gadsimta spāņu modernisma dzejnieks, bieži saistīts ar sirreālismu, nodzīvoja tikai 38 gadus. Lorka kļūst par Franko diktatūras upuri, viņu nošauj un atstāj grāvmalē. Lorka dzimis 1898. gada 5. jūnijā Fuentevakerosas ciemā Granadas provincē. Viņa tēvs bija turīgs zemnieks, kas mīlēja ģitāras spēli un tautasdziesmu, māte – lauku skolotāja.
"Federiko Garsija Lorka ir ne vien pats pazīstamākais spāņu, bet arī visas XX gadsimta Eiropas dzejnieks, kura poētiskais talants atstājis spilgtas un neizdzēšamas pēdas XX gadsimta Eiropas kultūrā. Dzejnieks no Dieva žēlastības, kura daiļrades trīs pamatprincipi – iedvesma, iztēle un jūtīgums – piešķīra viņa dzīvei plašus un daudzpusīgus apvāršņus un perspektīvas dzejnieka nemitīgajā tiecībā pretī absolūtam perfektumam. Lorkas jaunradi raksturo viņa apbrīnojamā spēja apvienot tautisko (tradicionālo un klasisko) un mūsdienīgo (moderno, avangardisko). Lorkas dzejas galvenā tēma – cilvēka traģiskais liktenis, ko caurvij nelaimīgas mīlestības, vientulības un vainas izjūta, pār kuru dominē nāve. Apbrīnojamas, žilbinošas metaforas un tēlainība, muzikalitāte, plastiskums, spontanitāte, neparasts dabiskums un vienkāršība – tas viss jau vairāk nekā pusgadsimtu piesaista daudzu pasaules tautu lasītājus Lorkas dzejai," grāmatā Spāņu dzejas antoloģija. XX gs. (Neputns, 2014) rakstījis atdzejotājs Leons Briedis.
Trauksme Ņujorkā
"Lorka Ņujorkā ieradās 1929. gada 26. jūnijā, 31 gada vecumā. Pirms gada bija noslēdzies viņa romāns ar astoņus gadus jaunāko spāņu tēlnieku Emilio Aladrenu, kurš bija pametis dzejnieku ar salauztu sirdi, kas joprojām nebija dziedēta. Viņa tobrīd jaunākais dzejas krājums Čigānu romanču grāmata (1927) bija atnesis slavu, tomēr publikas acīs radījis romantizētu un viendimensionālu priekšstatu par autoru. Lorka to apzinājās un smagi pārdzīvoja," raksta krājuma Dzejnieks Ņujorkā atdzejotājs Arvis Viguls. Ņujorkas iespaidi ļāva Lorkam radikāli mainīt poētisko stilu, un Dzejnieks Ņujorkā lasītāju sagrābj skurbinošas, stipras dzejas plūsmas varā, un tikai poēzijas kurlais vai tuvredzīgs Lorkas nelabvēlis šo krājumu vairs varētu nosaukt par viendimensionālu. "Dzejoļi, kas tapa deviņu ASV (un trīs Kubā) pavadīto mēnešu laikā, autora dzīves laikā tā arī neiznāca vienotā krājumā, lai gan reiz viņš to minēja kā vienu no saviem svarīgākajiem poētiskajiem projektiem," raksta atdzejotājs, kurš Lorkas Amerikā tapušo dzeju dēvē par fantasmagoriskiem iztēles klejojumiem. "Neskatoties uz Lorkas aktīvo sociālo dzīvi, der tomēr atcerēties, ka iedzīvošanās svešā valstī, kuras valodu nepārzini, turklāt tādā vietā kā Ņujorka, radītu zināmu trauksmi ikvienam, kur nu vēl Andalūzijas laukos dzimušam dzejniekam ar jūtīgu dvēseli. Ņujorkā netrūka arī gana dramatisku pārdzīvojumu. Lorka bija liecinieks Melnajai ceturtdienai jeb biržas kraham un tā radītajai panikai Volstrītā un visā Ņujorkā 1929. gada 24. oktobrī. Šī pieredze kalpojusi par ierosmi dzejolim Nāves deja. Tāpat Lorku satrieca melnādaino stāvoklis Savienoto Valstu sabiedrībā, un šī tēma ieņem svarīgu vietu visā krājumā," kontekstu ieskicē Arvis Viguls.
"Kā jebkura klasiķa teksti, tas ir apaudzis ar interpretācijām, un pastāv liels kārdinājums tām sekot. Tā vietā es centos sekot pašam tekstam, vairoties to pārlieku pieradināt, izskaidrot," saka krājuma Dzejnieks Ņujorkā atdzejotājs Arvis Viguls
Krājuma atvēršanā izdevniecības Neputns vadītājs Raimonds Ķirķis atgādināja, ka "Lorka ir svarīgs jau vairākām paaudzēm latviešu lasītāju un skatītāju". "Dzejnieks Ņujorkā būtiski atšķiras no Lorkas pārējās daiļrades. Būtisku stīgu ienesa Bunjuela un Dalī veidotā filma Andalūzijas suns," saka Neputna melnās atdzejas sērijas mākslinieks Andris Breže, kurš Dzejnieka Ņujorkā vāka zīmējumā apspēlējis ikonisko filmas kadru ar bārdasnaža un acs satikšanos.
Federiko Garsija Lorka. Dzejnieks Ņujorkā. Izdevniecība Neputns. 2025. 132 lpp.
Kliedziena atbalss
Ir tādi notikumi, kurus būtu gribējies piedzīvot klātbūtnē, ne tikai uzklausīt citu liecības. Viktora Jansona 1986. gadā Teātra muzejā izrādītā koncertizrāde Kliedziens ir viens no tiem. "Tā bija satriecoša izrāde. Neaizmirstamu priekšnesumu veica leģendārais dziesminieks Haralds Sīmanis. Tie, kas bija redzējuši, nevarēja vairs to aizmirst," atceras Andris Breže. Līdzīgas atmiņas ir arī krājuma Dzejnieks Ņujorkā literārajam redaktoram Valdim Ābolam. Knuta Skujenieka atdzejoto Lorkas dzeju runāja aktrise Marina Janaus, scenogrāfiju bija veidojis mākslinieks Ilmārs Blumbergs.
"Kliedziens... Protests? Izmisums? Kaislība? Dziesma? Viss vienlaikus. Tā ir kante hondo dziedoņa – kantora dvēsele, tas tumšais vitalitātes kamols, kas izlaužas kaut kur dziļi no rīkles, liek klausītājiem nodrebēt un atšķīstīties. Kliedziens kļūst par milzīgu mākslas vērtību, savā nozīmē līdznostādamies antīkajai traģēdijai. Un, ja spāņu literatūras iepriekšējās paaudzēs šis kliedziens lidoja pie Dieva vai Jaunavas Marijas, tad Lorkas dzejās tas aizlido tumšās, bezgalīgās Andalūzijas nakts debesīs," rakstīja Knuts Skujenieks.
Kliedziens ir iedvesmojis arī Nazis sirdī iestrēdzis domubiedrus. Aktrise Guna Zariņa vairs pat nespēj restaurēt idejas aizmetni, tik dabiski savijušās un nobriedušas visu iesaistīto idejas un pārliecība, ka ir vērts mēģināt atgriezties pie šī 30 gadu senā avota. "Ilze Grunte atrada kaseti ar Haralda Sīmaņa dziesmām un pierakstīja. Viktors Jansons bija greizsirdīgs, no viņa mēs nedabūjām eksemplāru, bet bijām ar viņu kontaktā. Māksliniece [Dace Ignatova] viņu arī nointervēja. Beigās tas apauga, un mums būs savs Kliedziens ar citu nosaukumu Nazis sirdī iestrēdzis," stāsta aktrise.