Skatītājiem, kuri grib sekot līdzi teātra mākslinieciskā procesa attīstībai, ir jābūt uzmanīgākiem un vairāk jāskatās ārpus ierastās plūsmas – ar šo Spēlmaņu nakts žūrijas pārstāves teātra kritiķes Zanes Radzobes aicinājumu piedāvājam KDi lasītājiem žūrijas apaļo galdu tūlīt pēc 2024./2025. gada sezonas nomināciju izziņošanas 18. jūnijā Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Jo nav tikai Nacionālais teātris – ir arī Cēsu Mazais teātris, nav tikai Dailes teātris – ir vēl Rēzeknes Joriks un Liepājas Leļļu teātris.
Teātra cunftei nomināciju izziņošanas diena laikam gan ir emocionāli kaislīgākais un dramatiskākais brīdis sezonā (pat 23. novembris, kad tiek nosaukti laureāti, vairs nesit tik augstu vilni) – no prieka un pārsteiguma līdz dusmu, aizvainojuma un sašutuma asarām, norītām vai atklāti paustām atkarībā no katra temperamenta un inteliģences. "Mums katram arī ir sava sāpe," iekārtojoties pie "apaļā galda", neslēpj žūrijas pārstāves: teātra kritiķe un zinātniece Guna Zeltiņa, teātra kritiķe un zinātniece Zane Radzobe, teātra kritiķe, zinātniece un portāla Kroders.lv galvenā redaktore Ieva Rodiņa un māksliniece Sandra Krastiņa. Klāt nav žūrijas priekšsēdētājas Henrietas Verhoustinskas, teātra kritiķes un pētnieces Ilzes Kļaviņas, režisora, aktiera un projektu vadītāja Herberta Laukšteina un žūrijas priekšsēdētājas vietnieces teātra kritiķes un zinātnieces Ingrīdas Vilkārses.
Šīs diskusijas mērķis ir ļaut ieskatīties ekspertu domu gaitā – viņu vērtībās un kritērijos. Runājām par to, ar kādiem līdzekļiem teātra mākslinieki aizvadītajā sezonā ir mēģinājuši aizklauvēties līdz mūsu cilvēcībai – gan čukstējuši, gan klieguši, aicinot mūs sarunāties, jo patiesībā tieši stūrgalvīgajā klusumā starp diviem cilvēkiem sākas karš. Tas atklājas gan nominētajās, gan daudzās nominantu piecniekā neiekļuvušajās izrādēs. Teātri mēģinājuši mums dažāda lieluma spoguļos parādīt, ka, samērojot ar kaut ko lielāku, Ievas Rodiņas vārdiem sakot, "ne viss ir problēma, kas tajā brīdī tāds šķiet".
Iesildoties nedaudz ar smaidu – kā mainās cilvēka DNS, kad viņš sezonā ir noskatījies 111 izrādes?
Ieva Rodiņa. Man ļoti svaiga pieredze ir Liepājas teātrī, kur skatījos izrādi Dzīvoklis. Uz skatuves arī bija jūtams sezonas beigu nogurums, pēdējie metri. Man šķiet, arī mums sezonas beigu posms bija tiešām izaicinošs tīri fiziskās izturības ziņā. Domāju, ka mēs kā žūrija esam ļoti labi noķēruši gan sezonas sākuma iespaidus, kas bija tiešām ļoti cienījami un ir palikuši atmiņā joprojām, gan sezonas pēdējos iespaidus un virsotnes, ko parasti teātri izšauj sezonas beigās. Tie bija ļoti spilgti skatuves darbi.
Sandra Krastiņa. Man laikam otrādi. Tad, kad piekritu piedalīties, neaptvēru, cik daudz izrāžu būs jānoskatās. Sākumā man bija liela interese, bet ap Jauno gadu man iestājās reāla panika. Sapratu, cik tas ir šausmīgi liels laika patēriņš, – un kā es to spēšu un apvienošu ar citiem darbiem?! Man ir otrādi – man uz sezonas beigām iepatikās. Iegāju tajā ritmā. Mēs arī vairāk iepazināmies. Gadumijā vēl žēlojos, bet tagad vairs nežēlojos. Kad man piedāvāja nākamo sezonu, es sev par brīnumu piekritu. Pēc nolikuma drīkst divas reizes pēc kārtas. Pēkšņi sajutu, ka varbūt man tā pietrūks (smejas).
Guna Zeltiņa. Man pārsteigums bija tas, ka šī sezona faktiski pirmoreiz tik spilgti parāda, ka teātrī ienāk jaunie. Man liekas, tāds vilnis sen nav bijis, kad ir tik daudz diplomdarbu izrāžu un arī nominācijās redzam jaunos režisorus – Matīsu Kažu un Matīsu Budovski. Tas ir ļoti iepriecinoši un uzmundrinoši. Protams, mana sāpe ir, ka vairāki nobrieduši vidēja vecuma režisori neiekļuva šajā sarakstā. Nu ko var darīt – jaunie nāk.
Iestudējuma Nacionālais kanāls režisors Matīss Kaža pretendē uz Gada režisora godu. Par Gada labāko aktierdarbu nominēts Egons Dombrovskis Hovarda Bīla lomā (attēlā). Par labāko aktierdarbu otrajā plānā Diānas Kristensenas lomā nominēta Agnese Budovska. Nominēta arī Reiņa Dzudzilo scenogrāfija un Kristas Vindbergas (Dzudzilo) kostīmi. Foto – Kristaps Kalns
Zane Radzobe. Aiziešu atpakaļ pie DNS jautājuma. Domāju, ka DNS nemainās nekas, bet ir divas būtiskas lietas. Mans kaķis ir pieņēmis moto, ka teātris ir ļaunums. Otrkārt, es pati domāju, ka būtu laiks mudināt Teātra darbinieku savienību žūrijai apmaksāt fizioterapeitu.
I. R. Mans ierosinājums bija maksāt par stundām.
Z. R. Man var arī nemaksāt par stundām, man vajag masāžas kursu, jo teātra krēsli ne vienmēr ir paši ērtākie.
Vai esat novērojušas kādu sezonas virstēmu, pamattendenci?
I. R. Es redzu divas virstēmas. Viena, protams, ir jauno mākslinieku ienākšana. Redzam arī, ka nāk iekšā jauna režisoru paaudze, kam dominējošā tēma ir pašrefleksija un pašidentitātes meklējumi – mēģinājumi izprast pasauli, kurā viņi dzīvo, un attēlot izrādēs savu iniciācijas ceļu. Otra tēma, kas izpaudās arī izrādēs, kuras neiekļuva nominēto izrāžu izlasē, ir vispārējs apjukums par absurdu un ārprātu, kas notiek pasaulē. Kara tēma arvien mērķtiecīgāk ienāk teātru repertuārā. Viena no tendencēm ir absurda teātra renesanse, ko mēs redzam izrādēs, kuras nav nominētas. Tāds ir Nacionālā teātra sezonas noslēdzošais iestudējums Karalis Ibī, kas parāda, ka uz pasauli vairs nevar skatīties reālistiskām acīm – ir jāmeklē kaut kāda ironiska distance, lai aptvertu to ārprātu, kādā mēs dzīvojam.
Ja padomā, ka Alfrēda Žarī biedinošais noredzējums par ārprātīgu karali tronī, kurš rada pasaulē vispārēju haosu, uzrakstīts 1896. gadā... Tas ir noderējis visam XX gadsimtam un nu jau diemžēl arī mūsu laikam. Bet šis ukraiņu režisora iestudējums tomēr nav nominēts. Kā pietrūka?
Z. R. Izrāde ir ļoti neviennozīmīga.
G. Z. Par mūziku ir nominācija.
Z. R. Man liekas, ka šī sezona bija interesanta. Tā bija ļoti kvalitatīva, bet ne spoža. Ar atsevišķiem izņēmumiem. Bija tādi darbi, par kuriem bija absolūta vienprātība pat tik atšķirīgā žūrijā, kāda mēs šoreiz bijām. Un tad ar solīdu atstarpi – ļoti daudz labu darbu, kas nav tik ārkārtīgi spoži. Uzmanīgāks nomināciju lasītājs varēs diezgan labi saprast, kuras ir tās izrādes, ko viņam vajag paspēt ātri noskatīties. Mums ir ļoti daudz labu aktieru, un žūrijai tas ir sāpīgi, un mums ir ļoti daudz labu scenogrāfu, un tas arī žūrijai ir sāpīgi.
G. Z. Jā, protams.
Z. R. Šis ir absolūti izcils gads bērnu un jauniešu izrāžu kategorijā. Izrāžu ir ļoti daudz, tās ir ļoti labas un dažādas, un tā nav bijis.
G. Z. Man žēl, ka šajā bērnu un jauniešu izrāžu kategorijā neiekļuva Ineses Mičules iestudējums Romeo un Džuljeta [Valmieras teātrī], kas būtu pelnījis te atrasties. Es redzēju, cik brīnišķīgi jaunieši uzņēma šo izrādi. Tas ir šīs izrādes tapšanas un pastāvēšanas lielākais attaisnojums un arī nepieciešamība.
S. K. Vēlos pateikt par galveno tēmu. Mani kā mākslinieci praktiķi no citas jomas ļoti interesēja, kā teātrī risina to, kas notiek tagad, – kara apdraudējumu, cilvēku nedrošību. Daudzas izrādes tika pagrieztas tā, lai runātu tieši par zemapziņas nojausmu, ka kaut kas slikts varētu notikt. Protams, tiek meklēta zināma distancētība, jo mums nevienam nav visas informācijas. Par iepriekšējiem kariem jau var runāt vispārinājuma līmenī. Šobrīd, esot tādā nesapratnes līmenī, ir svarīgi atrast valodu, kādā par to runāt. Mani tas interesē kā cilvēku, kā mākslinieci un arī skatītāju. Es saprotu autorus – viņi iet nezināmā teritorijā, viņiem ir jānoliek savs cilvēciskais skats un jāpārvērš tēlā, bet gatavu tēlu kanonu noteikti nav. Maza paralēle – te sākas mākslinieku atbildība. Arī mēs, mākslinieki, sākoties Ukrainas karam, mēģinājām atrast, ko darīt. Un tad bija to Ukrainas mākslinieku izstāde, kuri dzīvo Ukrainā, – tas ir pilnīgi cits līmenis, kā viņi veido savus mākslas darbus. Ir svarīgi neizmantot un pašmērķīgi nelietot šīs kara šausmas. Tā ir kategorija, par kuru es domāju, vai nesākas pašmērķība, vai nesāk spēlēt uz publiku. Tā līnija ir ļoti trausla.
Tūlīt pēc kara sākšanās Ukrainā, man šķiet, kā reakcija vairāk tapa atklāts politiskais teātris, tagad režisori par to runāt pastarpinātāk, ne tik burtiski, skarot dažādas pavadošās tēmas un izjūtas. Vairāk ir izrāžu, kurās "likteņa klauvējieni" skan zemtekstā. Vai varat piekrist šādam vērojumam?
Z. R. Vēlos paturpināt to, ko teica Sandra. Viņa sašaurināja tikai uz karu, bet runa jau ir par laikmetu, ne tikai karu kā tādu. Tas gan nav saistīts ar manu žūrijas darbu, bet akurāt tikko pētīju jautājumu, kā Latvijas teātris skatās uz Ukrainas kara situāciju. Secinājumi ir mazliet neparasti. Mums ir ļoti daudz šādu izrāžu, bet tās pārsvarā runā par šoku, par mūsu emocionālajām reakcijām. Runājot par karu un to, kas tur notiek, gandrīz trūkst intelektuālās komponentes. Taču ir arī darbi, kas nerunā tieši par karu, bet runā par tēmām, kurās karš ir tikai viena no sastāvdaļām. Tie ir jautājumi, kas pievēršas dažādām ideoloģijām, nacionālajai identitātei, vispārējai apdraudējuma sajūtai. Karš šajā formātā ir viens no elementiem. Šīs ir mākslinieciski spēcīgākās izrādes. Tas ir laikmetīgais teātris, kurā mākslinieki mēģina reflektēt par to, kas notiek pasaulē, un atsevišķos gadījumos uzminēt arī to, kas būs turpmāk, ko neviens nezina, kā būs. Tā ir lielāka vērtība.
Kā mēģinājumi izteikt to, kas notiek pasaulē, ir atsaukušies uz teātra valodu, estētiskajiem meklējumiem? Absurda estētikas atgriešanos jau minējāt.
Z. R. Man liekas, ka Latvijas teātris ir diezgan tradicionāls.
G. Z. Nuja.
Z. R. Tas nav slikti. Tā nav, ka būtu spilgti estētiskie meklējumi. Mēs strādājam ar idejām, kas ir jau ļoti labi aprobētas.
G. Z. Bet, piemēram, izrādē Cilvēki laivās ir metaforiska tēlainība, kas pēdējā laikā nav tik bieži sastopama Latvijas teātrī. Ja jūs runājat par izrādēm, kas izsaka pašreizējo apdraudējuma sajūtu, ir tādas izrādes kā Sapnis vasaras naktī, Ķiršu dārzs, Lēdija Makbeta, kas to rāda ļoti spilgti un tieši, bet ir arī "klusā apokalipse", piemēram, Cilvēki laivās, kur šī kāpa, kas nāk virsū, ir jebkas – karš, lielās nācijas. Tā ir apdraudētā nacionālā identitāte. Man tāpēc šī Ineses Mičules izrāde liekas būtiska.
Sandra, jūs nomināciju paziņošanas pasākumā publiski cildināja par ļoti vērtīgo pienesumu žūrijas darbā, vēršot uzmanību uz dažādiem vizuāliem aspektiem un niansēm. Vai jūs varētu nedaudz padalīties, kā jūs kā vizuālās mākslas praktiķe skatījāties izrādes?
S. K. Pie šī paša galda sēžot, mēs visi kopā, izceļot piecas nominācijas katrā kategorijā, nosaucām tendences, kādās teātra mākslinieki strādā – ilustrējoši, tradicionāli, klasiski. Tāda, piemēram, ir Arkādijas vizualitāte, lai gan ir arī iekšējā spriedze un nolemtības sajūta. Kā uzārdīts laikmetīgais mākslas darbs ir Diena projām palēja, kurā ir visādi priekšmeti, kam ir jāiegūst cita nozīme, un skatītājam ir jādarbojas līdzi. Viņam ir jāpiedalās attiecībās ar izrādi, viņam priekšā nenoliek neko gatavu. Vai arī – Dzen savu arklu pār mirušo kauliem, kur scenogrāfija jau ir kā pašvērtība, kā dizaina darbs, kurā katra nianse un proporcija ir izrēķināta, kur nekas nav jāizkustina, kur viss jau ir tēlaini formulēts ar savu iekšējo harmoniju. Tādā veidā mēs veidojām nominācijas. Mēs nevis uzspiedām savu ekspertu viedokli, bet nosaucām veidus, kā mākslinieki strādā.
Zane minēja, ka, viņasprāt, teātris ir tradicionāls. Vai var secināt, ka vairāk ir notikusi iešana dziļāk saturā, vēstījumā?
I. R. Man gribētos mazliet oponēt Zanei. Estētiski šīs izrādes ir ārkārtīgi dažādas. Mēs redzam scenogrāfus, kostīmu māksliniekus, gaismu māksliniekus, kuri izrādes ietvaros rada pilnīgus autordarbus. Liels prieks, piemēram, ir par Niku Ciprusu, kurš, būdams jauns gaismu mākslinieks, ir nostiprinājis savas pozīcijas Latvijas teātrī. Šajā sezonā viņam faktiski katra izrāde bija kā mākslas darbs, kuru varēja apspriest nominēšanai. Līdzīgi ir arī ar aktierdarbiem, kuru bija ļoti daudz. Kā jau Sandra minēja, bija klasiskas vērtības, piemēram, Arkādija, savukārt Matīsa Budovska brīnišķīgā izrāde Rītausma Vakaros Liepājas teātrī spēlējas ar kino estētiku. Līdz ar Matīsa Kažas iestudējumiem arī Latvijas teātrī ienāk jaunas tendences – tradicionāls, tekstā balstīts teātris, kas ilustrē lugu, nav dominējošais. Ir arī estētiskie eksperimenti, kuros mākslinieki ļoti skaidri zina, kādu mākslas darbu viņi vēlas uz skatuves radīt. Domāju, ka, salīdzinot ar Lietuvas un Igaunijas teātri, estētiskajā ziņā mēs esam priekšā.
Par iekļūšanu gada lielās formas izrāžu piecniekā ar Klāva Meļļa lugas Rītausma Vakaros iestudējumu Liepājas teātrī var priecāties arī jaunais režisors Matīss Budovskis. Foto – Justīne Grinberga
Z. R. Piekrītu par daudzveidību. Tā, man liekas, ir Latvijas teātra spēcīgā puse. Lai kāda cilvēkiem būtu izpratne par to, kas ir teātris, domāju, ka Latvijas skatītājs var atrast kaut ko sev un tas būs kvalitatīvi. Tas ir brīnišķīgi. Bet tās nav fundamentāli jaunas idejas kā tādas. Tās ir estētiskās idejas, kas pastāv jau desmitgadēm. Tās vienkārši dažādos formātos pastāv blakus. Piekrītu, ka parādības, kas pasaulē eksistē jau 70 gadus, Latvijā var parādīties pirmoreiz.
G. Z. Ir arī izmantotas tradīcijas, kas eksistē simtiem gadu, piemēram, delartiskā komēdija. Kārlis Krūmiņš to brīnišķīgi ir izmantojis studentu izrādē Sapņotāji. Tas man ir viens no šīs sezonas lielākajiem priecīgajiem pārsteigumiem.
Guna Zeltiņa: "Ir izmantotas arī tradīcijas, kas eksistē simtiem gadu, piemēram, delartiskā komēdija. Kārlis Krūmiņš to brīnišķīgi ir izmantojis studentu izrādē Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji. Tas man ir viens no šīs sezonas lielākajiem priecīgajiem pārsteigumiem." Laikmetīga masku komēdija: Sapņotāji nominēta kā Gada mazās formas izrāde. Foto – Elīza Māra Kamradze-Tūtere
Nīderlandē dzīvojošās sīriešu režisores Olas Mafālani iestudējums Dzen savu arklu pār mirušo kauliem Dailes teātrī ir iekļuvis arī lielās formas izrāžu piecniekā. Kādu pienesumu, jūsuprāt, šajā sezonā ir devuši viesrežisori?
Z. R. Pirmkārt, skats no malas vienmēr ir pašu teātri barojošs. Otrkārt, skatītājam parāda citu leņķi. Tajā ir arī sava veida bīstamība, jo mēs tomēr domājam arī par nacionālās kultūras attīstību. Ir svarīgi, ko mēs domājam par savu kultūru, savām lietām. Bet, ja tam blakus pieliek labi izpildītu skatu no malas, – tas ir tikai jauki.
Droši vien svarīgs ir samērs. Importēt teātri tikai no ārpuses ir muļķīgi, jo teātri vienmēr ir par savu laiku, savu kultūru, savām idejām. Mūs varbūt simtprocentīgi neskar tas, kas notiek, piemēram, Dienvideiropā. Tās varētu būt citas problēmas un domāšana. Bet ieraudzīt, ka nav tikai tāds veids, kā mēs savā burbulī domājam, ir vērtīgi.
G. Z. Jā, tieši tā.
S. K. Domāju, ka aktieriem un teātriem pašiem ir interesanti, ja ar viņiem strādā, izmantojot citu atslēgu. Tas ir kolosāls treniņš, kas profesijā iedod citus instrumentus, ko lietot. Arī skatītājam, jo ne jau visi braukā uz izrādēm pasaules teātros. Skatītājam arī tas iedod citus instrumentus, kā pieslēgties tēmai.
Kurā teātrī šobrīd saredzat vispārliecinošāko māksliniecisko stratēģiju un programmu?
I. R. Ja runa ir par ļoti konsekventu vienotu programmu, ar interesi varam gaidīt, ko Liepājā darīs Valters Sīlis, jo nākamā sezona faktiski ir oriģināldramaturģijas zīmē. No vienas puses, tas ir ārkārtīgi intriģējoši, no otras – ārkārtīgi riskanti, jo ir daļa skatītāju, kuriem tomēr vajag klasisko dramaturģiju. Var, protams, pamanīt, ka ikkatrs teātris strādā savā stratēģijā – Valmiera, piemēram, ir likusi kārti tikai uz klasiku. Galarezultāts jau vienmēr ir atkarīgs no konkrētās izrādes. Redzam brīnišķīgas idejas, kuras ne vienmēr aizved līdz rezultātam un kvalificējas Spēlmaņu nakts nominantu sarakstam. Var redzēt, ka šobrīd katram Latvijas teātrim ir sava seja un mākslinieciskais virziens. Piemēram, Jaunais Rīgas teātris šobrīd ir aizgājis komerciālā virzienā. Jautājums, cik tas ir ilgtspējīgi. Vai šī viena līnija, ko ir ieņēmis teātris, ir produktīvākais ceļš? Tāds risks ir daudzos Latvijas teātros.
Z. R. Ir ļoti daudz skatītāju, kuri tieši grib būt tradicionāli un klasiski, un viņiem tieši to arī vajag. Tādā ziņā Jaunais Rīgas teātris ir ļoti precīzi atradis savu publiku. Es laikam attīstītu vārdu "ilgstamība". Jautājums pēc būtības ir – kā paši teātri definē, ko tie grib, un cik ilgstoši šī stratēģija var izrādīties veiksmīga. Gribēt var ļoti dažādas lietas, un tas ir normāli un forši. Ja ņem vērā ietvaru, kurā jau teātri eksistē, visveiksmīgāk – un ne pirmo sezonu – veicas Valmierai. Šajā sezonā izvirzījies Nacionālais teātris. Protams, Nacionālajam teātrim pēc vadības maiņas šī ir pirmā sezona, tāpēc mēs nezinām, kā tas attīstīsies. Izskatās konceptuāli. No malas šķiet, ka Nacionālais teātris ļoti sarežģītā veidā mēģina atrast nišu, dabūjot ļoti dažādus skatītājus. Man liekas, ka viņi ļoti nopietni un pietiekami gudri uztver savu misiju. Viņi ir definējuši, ka viņi ir Nacionālais teātris un runā par nacionālajām vērtībām, par nacionālo identitāti un kopj nacionālo tradīciju. Lielajā zālē šajā teātrī arī ir mikslis – mēģinājums paņemt kaut ko no komercrepertuāra, reizē iekāpt arī mākslas lauciņā. Paralēli tam ir Jaunā zāle, kurā teātris attīsta jaunos talantus un strādā ar stipri jaunāku auditoriju. Tā puzle ir sarežģīts rēbuss, šosezon liekas, ka puzle ir sakritusi ļoti labi.
G. Z. Dailes teātris jau arī pēc Rotkho panākumiem augustā sāks sezonu faktiski ar starptautisku pirmizrādi. Viņu stratēģija arī ir ļoti konsekventa, un šosezon nebija disbalansa, kad ir ļoti daudz ārzemju režisoru un mazāk vietējo. Ceru, ka tā būs arī nākamajā sezonā. Protams, strādāt ar starptautisku komandu ir ļoti vērtīgi. Jautājums ir – kur paliks jaunie režisori. Par to ir jādomā. Labi, ka nākamajā sezonā Dailes teātrī iestudēs Matīss Kaža.
S. K. Es gribētu runāt par divām konsekventām stratēģijām. Kā ārpusniece redzu vienu ļoti konsekventu stratēģiju, ko nevar apiet, – Jaunais Rīgas teātris ir deklarējis, ka savu lielo kuģi griež tradicionāli drošā gultnē. Tas, protams, ir pārsteidzoši, zinot teātra vietu un lomu visā mūsu domāšanas tradīcijā. Teātris it kā noslauka to, ko ir darījis. Un nevis aiz nevarēšanas. Apzināti – mēs tagad darīsim tā. Redzēsim, kā būs, bet par to ir jādomā. Otra stratēģija man saistās ar Valteru Sīli, kurš tagad ir Liepājas teātrī. Viņš tiešām visu laiku domā par to, kas notiek šodien. Viņš mēģina atrast gan tēmas, gan formveidi, un tas ir visgrūtāk. Nevis atsperties uz kaut kādiem klasiskiem darbiem. Tā ir viņa kā autora stratēģija.
I. R. Valters Sīlis ļoti interesanti teica intervijā Kroders.lv, ka viņš apskauž režisorus, kuri var paņemt gatavu lugu un to iestudēt. Viņš tā nemākot, viņam vajagot to darīt procesā.
S. K. Valteram Sīlim Valmieras vasaras teātra festivālā bija izrāde par Ukrainu, kurā viņš piespieda mūs visus sajust, ka mēs atrodamies tieši tādā pašā mazpilsētā, kur tas varētu notikt. Vai arī Dievs ir šeit Liepājā par bērna gaidīšanas traģēdiju... Tas viss ar mums notiek ikdienā. Un tā ir riktīga stratēģija – iet nezināmajā. Nacionālais teātris arī iet nezināmajā.
Kurš teātris šobrīd ir tas "garainis, kas veicina vārīšanos"?
Z. R. Es gribu runāt mazliet par kaut ko citu – par estētiku un idejām. Viss cits, man šķiet, piekārtosies. Atļaušos runāt mazliet ciniskāk. Manuprāt, šobrīd procesu vada nevis mākslinieciskie vadītāji, bet direktori. Process ir saistīts ar ļoti apzinātu problēmu – auditorija teātrī ir maza, tā sarūk, un vairāk nav kur ņemt. Šo procesu aizsāka Dailes teātris ar direktoru Juri Žagaru, ļoti atklāti par to runājot. Tas, kas šobrīd notiek, pieklājīgā vai asākā formātā ir apzināts mēģinājums ļoti agresīvi pārdalīt auditoriju. Tāpēc var redzēt, ka teātru stratēģija ir ļoti atšķirīga, iespējams, tā ir ekstrēmāka, nekā būtu normālā gadījumā. Domāju, ka teātri ļoti apzināti cenšas atšķirties no citiem. To, kurš būs uzvarētājs, mēs redzēsim pēc pāris sezonām.
Zāles ir pilnas vai varēja būt pilnākas?
Z. R. Zāles ir pilnas, bet problēma ir tāda, ka uz teātri iet tie cilvēki, kas iet, un viss.
S. K. Tā ir visās mākslas jomās. Uz izstādēm arī iet tie, kas iet. Turklāt uz vienām izstādēm iet vieni, uz citām – citi. Tie burbuļi ir ļoti dažādi.
I. R. Bīstama liekas komercprojektu straujā attīstība gan mūziklu žanrā, gan vasaras izrāžu formātā, kas piesaista citu auditoriju, cilvēkus, kuri tradicionāli neiet uz teātri un kuriem teātra kultūra ir ikvasaras izklaides pasākums. Tā man liekas bīstama tendence, jo ir saistīta ar aktieru vasaras privātā laika darbu. Tā kvalitāte ir tāda, kāda ir, tā ir aizvien pieaugoša tendence, un tas drusciņ satrauc.
S. K. Domāju, ka sabiedrība un skatītāji jebkurā mākslas veidā visskaļāk sauc pēc izklaides – mēs gribam izklaidēties, mēs gribam atpūsties, mēs gribam skaisto. Ja viņš savā dzīvē ziņās skatās par kariem un aiziet uz teātri un trīs stundas redz šausmas... Tā ir pirmā pašcenzūra, ar ko teātriem un vispār māksliniekiem ir jāsaskaras. Mākslinieks saņems skatītāja pretdarbību – es negribu mocīties! Es esmu aizgājis uz teātri vai atvēris grāmatu, es gribu atpūsties. Tas notiek arī vizuālajā mākslā – gribu kaut ko skaistu virs dīvāna, negribu nekādu šausmīgu ķēpājumu. Mēs negribam skatīties par kara šausmām, un tas ir visas sabiedrības spiediens. Prasa – arī par briesmīgām lietām, lūdzu, runājiet smuki un neaizskariet manas estētiskās jūtas. Nerādiet man neko neglītu. Labi, lai mirst, bet mirst glīti. Pie tā ir pieradinājušas arī filmas, kurās kara šausmas un pēdējie mirkļi pirms nāves ir ārkārtīgi skaisti. Neviens tur nav apčurājies un negārdz. Bet, ja pēkšņi kaut ko tādu parāda, skatītājs vai izstādes apmeklētājs ir apvainots. Mēs visi to arī feisbukā liekam – mēs skumstam ar prosecco glāzi saulrietā. Tās ir mūsu skumju ārējās izpausmes, un to prasa.
Jā, un tad pēkšņi tam pretim ir tāda izrāde kā Dievs ir šeit.
S. K. Tas bija uzārdoši.
Z. R. Es Sandras domā gribu uzsvērt vēl vienu aspektu. Man liekas, publikai ir svarīgi saprast, ka nominācijas veido pēc viena principa – pēc izcilības principa. Bet tas nenozīmē, ka tas, kas nav izcils, nav vērtīgs.
G. Z. Tieši tā.
Z. R. Reizēm publikai ir sajūta – kaut kas, kas man ļoti patika, nav nominēts, tātad ir kāda nobīde – manī vai žūrijā, bet īstenībā abas lietas var būt vienlaicīgi aktīvas. Kaut kas var būt estētiski un mākslinieciski izcils, un var būt tādas lietas, kas ir vienkāršākas. Varbūt tas nav jaunums un tehniska izcilība, bet šīs izrādes kaut ko dod skatītājam, kultūrai, un tās nav bezjēdzīgas.
Man kā cilvēkam, kurš nav redzējis visas sezonas izrādes, ir radies priekšstats, ka neatkarīgo teātru loma ir nedaudz mazinājusies. Tie iepriekšējās sezonās ir uzirdinājuši, bagātinājuši un daudzveidīgojuši teātra ekosistēmu, bet pašlaik, šķiet, pieklusuši. Kā jūs teiktu?
I. R. Šie teātri arī ir nostabilizējušies, un katrs aizgājis savā virzienā. Kvadrifrons šobrīd absolūti darbojas kaut kādā savā mikropasaulē. Divas izrādes, ko redzējām, bija tiešām savējo auditorijai. Ģertrūdes ielas teātris savukārt eksperimentē ar formu un kustību. Šī sezona nav bijusi tik spilgta. Līderis, protams, ir Dirty Deal Teatro, kurā tapusi ārkārtīgi veiksmīgā oriģināldramaturģijas izrāde Alfas. Oriģināldramaturģijas virziens DDT ir visspēcīgākais, un šajā sezonā tas sevi ir attaisnojis.
S. K. Rīga citās jomās ir ļoti pašpietiekama un snobiska pret pārējo Latviju, bet Liepājas, Valmieras, Daugavpils teātris arī no skatītāju un sabiedrības viedokļa absolūti nenozīmē neko pakārtotu. Mūsu apziņā tie ir vienā līmenī ar Rīgas teātriem. Zinu daudzus no sava loka, kas ir rīdzinieki un regulāri brauc uz Valmieras teātri. Tā ir kopējā platforma, nevis tikai Rīgas platforma, un tad kaut kādi nevalstiskie, kas eksperimentē pa malām, pa krūmiem (smejas). Nē, tas viss notiek kopējā konkurences platformā.
Pastāstiet, lūdzu, īsi, ar ko jūs savaldzināja režisora Riharda Zelezņeva debija Metamorfoze (pēc Franca Kafkas stāsta Pārvērtība) Liepājas Leļļu teātrī? Šo sezonas beigās izlaisto izrādi daudzi KDi lasītāji varētu nebūt redzējuši, bet tā ir nominēta kā mazās formas izrāde. Tas ir nebijis notikums Liepājas Leļļu teātrim. Interese par Kafkas pasauli laikam arī nepārsteidz...
Z. R. Tā ir laba izrāde. Punkts (smejas).
G. Z. Arī man izrāde bija pārsteigums, jo tas ir ļoti sarežģīts materiāls. Savā laikā uz mani neaizmirstamu iespaidu atstāja Mihails Barišņikovs, kuram tā bija pirmā loma dramatiskajā teātrī. Šeit bija kaut kas pilnīgi cits, bet tik pārliecinoši, tik aizkustinoši! Gan caur mūziku, gan lellīti, gan dzīvajiem aktieriem, kas iesaistījās. Tas ir ļoti sāpīgs un emocionāls stāsts. Vispārinājums – kā mēs uztveram svešo, kas pēkšņi ienāk pie mums. Viņiem to izdevās atklāt ar ļoti poētiskiem, iedarbīgiem līdzekļiem koncentrētā formā, ko es augstu vērtēju. Brīžiem mūsu teātros patiešām ir par daudz vārdu un darbības, bet šeit ļoti koncentrētā un kompaktā formā bija atklātas būtiskas lietas.
S. K. Tā ir ļoti emocionāli iedarbīga izrāde. Turklāt vienā cēlienā, tikai 50 minūtes. Man kā skatītājai tā ir satricinoša pieredze. Domāju par tām četrām stundām, kas citreiz ir jāsēž, ja skatītāju var paņemt savās rokās 50 minūtēs. Tā ir ļoti laikmetīga izrāde. Es to vairāk nolasīju kā par cilvēku depresiju. To izrādi ir taisījuši tik jauni autori, es pat domāju – kā viņi to visu zina?! Zina tāpēc, ka cilvēka vienkārša izslēgšana šobrīd ir problēma uz katra soļa. Izrādē aizkrāso melnu logu, lai viņš dzīvo savu dzīvi. Te ir tas, ko teicu iepriekš, – mēs nevaram domāt, ka izcilības būs tikai garantētajos teātros. Tas notiek pilnīgi negaidīti. Iedarbības mērogā šī izrāde bija līdzvērtīga daudzām lielajām izrādēm.
Z. R. Spēja sarunāties tik ekstrēmā laikā ir izdzīvošanas jautājums.
*KDi redakcija pateicas LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktoram Jānim Siliņam un Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājam Ojāram Rubenim par sarunai laipni atvēlētajām telpām.