Ir cilvēki, kuru dvēseles enerģija plūsmo, ievelkot domu skaidrībai nepieciešamo sajūtu apmaiņu un ideju dāvinājumus. To varētu saukt par sevis un pasaules robežu ievilkšanu un arī kā laboratorijas iekārtu ierīkošanu, lai gūtu informāciju un veiktu eksperimentus, dvēseliskajās sakārtās ielāgoto konstrukciju pētījumus. Mūsu pasaules vienam ar otru saziņas laikā straumējas dzīves vērtību radīšanā, mākslas un poēzijas plūsmās.
Ietekmīgi un savās laboratorijās ne pirmo gadu pētījumos cītīgi darbojušies talanti ir atklājuši jauno un būtisko caur šajos laikos piedzīvoto un izjusto. Tā jaunākos darbus mums, lasītājiem, ir snieguši dzejnieki Anna Auziņa (krājums Kāpostu zupa) un Māris Salējs (krājums Atsevišķa gaisma, kurā ir aplūkots arī tas, kā atpazīt psihes traucējumu ietekmes).
Kā notikumi pasaules kopumā atbalsojas mūsos? Ko varam gaidīt? Kam mūsu psihes aizsargmehānismos ir jābūt gatavam spriegai darbībai? Vai briesmas eksistenciālās apzināšanās laukā netiek pārspīlētas? Tad kāpēc par tām jāpiedomā? Ir ļoti vēlams padomāt par šiem un daudziem citiem jautājumiem sazobē ar dvēseliskās enerģijas zinātājiem un mēģināt straumēties līdzi viņu atziņām. Kāpēc jāmeklē aizsardzība?
Laikam ir tā, ka dzīvajās būtnēs agresija uzkrājas, ja to neizlādē. Reizēm pietiek ar mierīgākām izpausmēm: kā konkurences būšanas, sacensības, varas sadale politikā un tādā garā. Vietām vardarbība paliek starp vienaudžiem, citreiz tā izpaužas ģimenē. Taču pasaulē mēdz būt sabūvētas arī zvēriskas diktatūras konstrukcijas.
Tas nevar būt tikai mūslaiku uzmācīgās agresijas kods: mocīt citus, lai izlādētos. Vai gan tas nav pazīstams jau sensenajos iztēles vētrojumos, pagājušo gadsimtu, gadu tūkstošu teikās, ticējumos un pasakās? Ja gadījumā kādam varas rijēja tipāžam sanāk zaudēt, viņš spļauj ugunis. Tad viņš dauza bungas, kliedz pēc atriebības. Lai kaut vai citu personu panākumu aizkulisēs mēģinātu joprojām izrādīt varu, ja ne daudziem, tad sev pašam iegalvot personīgo pārākumu un vismaz savā izrunāšanās vampīrismā dzertu asinis.
Vai tā dēļ būtu īpaši jāsatraucas? Padomu šeit grūti sniegt kaut vai tāpēc, ka esam ārkārtīgi atšķirīgi. Un viss, ar ko saduramies, ietekmē mūs pa savam. Un tomēr, balstoties pieredzē, es teiktu: ir jāņem vērā arī ikdienišķais ļaunums, bet nevajadzētu ļauties agresijas intensijām sevi ietekmēt pārlieku dziļi. Ārēji, jā, bet ne tādā mērā, lai piešķirtu tām vērtību. Jo to jau agresors gaida, lai viņa ietekme plestos un iecirstos pēc iespējas dziļāk.
Tāpēc, pārskatot ikdienas ziņu kanālus un sakārtojot sev saprotamā kārtībā sniegto informāciju, pēc tam ir jādodas aktīvā saziņā ar kopienas laukā notiekošo. Jālasa jau pieminētās un arī citas grāmatas, jāiesaistās mākslas notikumos. Jāpaklejo iztēlē, jāapmeklē pasākumi, kā nesenais lasīšanas maratons, kas notika Tallinas ielas kvartālā un piedāvāja arī Aizliegtos lasījumus, grāmatu apmaiņu un citas saprātīgas un uzticamas dvēseliskās enerģijas krātuves un to aktīvā straumējuma notikumus.