Daudziem tas joprojām ir rituāls, kas gan var izpausties dažādos veidos. Vieni katru gadu cītīgi mēro ceļu tieši uz Latvijas Nacionālo teātri, otri ķer iespēju skatīties tad, ja pieved klāt vietējā estrādē vai kultūras centrā, trešie spēlē paši kādā amatierteātra uzvedumā, ceturtie ieņem ērtu sēdvietu pie televizora, kur visbiežāk rāda nu jau stipri vēsturisko izrādes ierakstu no Druvienas, kaut arī tikuši rādīti arī citi iestudējumi, un ne jau Latvijas TV vien. Kad iznāks šis SestDienas numurs, Skroderdienu vilnis pār Latviju jau velsies pilnā sparā, lai kulminētu pirms pašiem Jāņiem.
Skroderdienu fenomens ir jau diezgan daudz aprakstīts, tam veltīti gan analītiski, gan emocijās balstīti raksti, piemēram, Ievas Rodiņas rūpīgais un bagātīgi ilustrētais pētījums portālā Kroders.lv, kur to joprojām var izlasīt. Gadu gaitā Skroderdienas ik pa brīdim kļūst neērtas – XX gadsimta 50. gados nācās uzsvērt Antoniju kā budzeni (tad arī iedibinājās priekšstats, ka Antonija ir uzskatāmi vecāka par Aleksi), savukārt, runājot ar studentiem mūsdienās, nākas sastapties ar viedokli, ka lugā nav nekā smieklīga, tā ir vardarbīga un antisemītiska. Ar Blaumaņa žīdiem politkorektuma laikmetā tiešām nav viegli, un ir bijis vismaz viens gadījums, kad šis vārds svītrots no TV raidījuma par Skroderdienām.
"Šajā darbā autors radījis modeli, ko varētu dēvēt par latviešu sabiedrības ideālo pasauli, tās svarīgākās iezīmes ir dzīvesprieks, vitalitāte un labestība," Nacionālās enciklopēdijas šķirklī par Skroderdienām raksta literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs. Vai tā ir fenomenālo panākumu atslēga?
GAIDOT JAUNO
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 20.-26. jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!