Par pasteļa karalieni, mākslas tīrradni un vērtīgu dārgakmeni Latvijas mākslas vēsturē Felicita Pauļuka (1925–2014) nosaukta sakarā ar izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2016. gada beigās un 2017. gada sākumā (Ansis Vasks, Pasteļa karaliene, Studija, 2017, Nr. 112, 48.– 49. lpp.). Toreizējais notikums aizsāka izstāžu ciklu Paaudze – padomju okupācijas laika mākslinieku prezentēšanu, kam vismaz daļēji jākompensē perioda pastāvīgās ekspozīcijas trūkums.
Var šķist, ka Felicitas Pauļukas vārds ir gana labi pazīstams. Izcilā zīmētāja, kuras studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā sakrita ar traģisko Otrā pasaules kara un pēckara staļinisma laiku, devusi būtisku pienesumu daudziem vērienīgiem izstāžu projektiem. Daži piemēri ir Latvijas pasteļglezniecība. 20. gadsimts (2002, katalogs Pastelis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, 2010), izstāde un katalogs Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme (2018– 2019) un neskaitāmas citas grupu izstādes. Māksliniecei veltīts albums sērijā Mūsu mākslinieki (Felicita Pauļuka, sast. Rita Šmagre, Rīga: Liesma, 1986), kā arī plašāks katalogs (Felicita: Felicita Pauļuka: darbu kolekciju katalogs, galv. red. Zigurds Konstants, sast. Baiba Circene, Rīga: Doma, 1999). Tomēr pirms vairākām desmitgadēm paveiktais nenozīmē, ka var iztikt bez šodienīga turpinājuma un padziļinājuma.
Felicita Pauļuka. Pašportrets. XX gadsimta 40. gadi. Papīrs, ogle. 42,5 x 58 cm. Foto – Renārs Derrings
Tālu no idilles
Šī gadsimta pētnieciskās aktualitātes neizbēgami ietver jaunu rakursu izcelšanu, arī feministiskā griezumā. Ekspresīvā krāsu substances virtuoza gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstuļu publikācija (Mīlu tevi, sast. Ingrīda Burāne, Rīga: Zinātne, 2022) savukārt uzjundīja atskārsmes, ka Jāņa un Felicitas Pauļuku attiecības desmit gadu ilgušajā laulībā bija patālu no jaukas radošu personību idilles. Tās apspēlētas arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādē Starp mums viss labi (2024). "Juteklisko pasteļu autores Felicitas Pauļukas gadījums ir sadusmojis mākslinieci Ingrīdu Pičukāni. Sadarbībā ar mākslas zinātnieci Montu Cimdiņu viņa uz istabas sienām ir uzzīmējusi Pauļukas dzīves laika līniju un izrakstījusi tracinošus fragmentus no Jāņa Pauļuka vēstulēm Felicitai – sievai, kuru viņš ne tikai mīlēja, bet arī sita, – un šo ģimenē piedzīvotās vardarbības faktu piedodoši komentējošus fragmentus no līdzšinējām publikācijām" (Aiga Dzalbe, Dzīvoklis ar skapjiem, KDi, 04.04.2024.). Eksponētie Felicitas Pauļukas darbi vedina uz pārdomām par tēmu "sievietes skats uz sievieti"; šajā pašā izstādē Starp mums viss labi iekļautie fotogrāfes Zentas Dzividzinskas tēli šādi jau ir aplūkoti, savukārt Felicitas Pauļukas gadījums vēl ir interpretējams. Veidi, kādos piedzīvotais un pārdzīvotais iespaidoja Jāņa Pauļuka mūzas, modeļa un skaistuma ideāla radošo rokrakstu, noteikti būtu izvēršami izsmeļošā, mūsdienīgā monogrāfijā, kas tikai gaida savu autoru.
Vienlaikus 100. dzimšanas diena ir bezgala pateicīgs brīdis ikviena mākslinieka izcelšanai. Galerijas Daugava piedāvājums paredzami neiesaistās Felicitas Pauļukas mākslas revīzijā, izstāde tiek ievadīta ar esejisku, it kā vienā elpas vilcienā tapušu tekstu, kurā iepīti atsevišķi biogrāfijas fakti un kopumā pausta sajūsma par abu mākslinieku – Jāņa un Felicitas Pauļuku – garīgo simbiozi, kurā abiem nekas nav bijis svētāks par mākslu.
Izstādes nosaukumam izvēlētais Tornis, proti, Felicitas Pauļukas darbnīca Lāčplēša un Avotu ielas stūrī, kas apskatāma arī Jāņa Deinata fotogrāfijās un rāda ne tikai elpu aizraujošu perspektīvistisku skatu, bet arī pašu mākslinieci no mugurpuses, neizbēgami raisa asociācijas ar "ziloņkaula torni", metaforu noslēgtībai no praktiskās ārpasaules, kas nepieciešama zinātniskai vai mākslinieciskai radīšanai. Nav arī izslēdzams, ka šis tornis bija zināms analogs rakstnieces Virdžīnijas Vulfas piesauktajai "savai istabai" – telpai, kurā sieviete var netraucēti koncentrēties jaunradei.
Modiljāni atskaņas
Izstādes anotācijā mākslas analīzes ir pamaz, tomēr būtisks ir salīdzinājums ar Parīzes skolas modernisma ikonu, vētraino bohēmistu Amedeo Modiljāni (1884–1920), kurš iegājis mākslas vēsturē kā traģiski neatzīta ģēnija piemērs. Viņa sieviešu portretu un aktu klāsts, kas guvis plašāku ievērību pēc autora nāves, ir iezīmīgs ar neiekļaušanos konkrētu avangarda virzienu – kubisma, ekspresionisma vai futūrisma – parametros. "Šīs sievietes ir kaut kas no Modiljāni modeļiem, tikai reālākas, tuvākas cilvēciskām kaislībām. (..) Nav tik askētiskas kā Modiljāni gleznotās, tās vairāk ir zemes meitas" (no izstādes anotācijas). Zīmīgi, ka "modiljāniskais" elements iefiltrējies latviešu mākslā tieši ar māksliniecēm sievietēm – otra šo impulsu adaptētāja ir ne mazāk hrestomātiskā latviešu mākslas personība Biruta Baumane.
No galerijā skatāmajiem darbiem šajā ziņā izceļas Felicitas Pauļukas Akts. Guļošā (nr. 20) ar diagonālo pozu, tumšajām mandeļveida acīm un satumsināto fona augšdaļu, kas sasaucas ar Modiljāni guļošajiem aktiem. Savukārt sēdošo aktu atskaņas manāmas Felicitas Pauļukas aktos Koķete (nr. 18) un Akts. Sēdošā (nr. 29, 1962). Lielāka individualizācija arī izskatās pēc svarīgas atšķirības no Modiljāni vairāk unificētajiem tēliem, ko ietekmējusi zināma stilizācija kubistu iecienīto afrikāņu masku virzienā. "Akts ir kā paplašināts portrets, kurā iesaistīts viss ķermenis un ar kuru tiek izteikta cilvēka būtība" (Rita Šmagre, Felicita Pauļuka, Rīga: Liesma, 1986, bez lpp.).
Pārspīlēt nedaudz
Atgriežoties pie jautājuma, vai sieviete tēlo sievieti citādi nekā vīrietis, par zināmu aksiomu kļuvis pieņēmums, ka rezultāts būs mazāk skaists, reālistiskāks, tuvāks dzīvei un pieredzei u. tml., jo neparedz distancēto, iekāres ietonēto vīrieša skatienu. Tiesa, šīs atšķirības jāskata kontekstā ar vispārējo akadēmiskajā tradīcijā sakņotās idealizācijas norietu, kas iezīmējās jau XIX gadsimtā, bet visā pilnībā izpaudās pagājušajā – līdz pat pilnīgai abstrakcijai un dekonstrukcijai. Tikpat labi, protams, var apgalvot, ka pati idealizācija ir vīriešu veidotās mākslas attīstības produkts. Cik skaistas tad ir Felicitas Pauļukas sievietes? Uzsvērt to neglītumu izklausās pārmērīgi, tomēr ķermeņiem tiešām bieži piemīt akcentēta stūrainība, izteikts kalsnums, ļoti masīvas pēdas un plaukstas (Akts, nr. 24, 1974; Akts. Sēdošā, nr. 26).
Tas nebūt neattiecas tikai uz aktiem. Arī pazīstamu personību portretos prevalē cilvēciskās, nevis kādas uzsvērti sievišķīgās īpašības. Šajā izstādē tādi piemēri ir mākslas pasaules kolēģu portreti – Rita Einberga (nr. 23, 1972) un Māra Vaičunas (nr. 27). Šķiet, ka raksturīgo māksliniece nedaudz pārspīlē, bet tikai nedaudz, lai rezultāts nekļūtu groteski kariķējošs, saglabājot kopēju harmonizācijas iespaidu – iezīmi, kas nereti akcentēta kā vispārēja, dažādus laikposmus vienojoša latviešu mākslas specifika.
Tehnikas dažādība
Akti tapuši arī ogles zīmējuma tehnikā, kas bija īpaši tipiska Felicitas Pauļukas "skarbā stila" cikliem 50.–60. gados, kad viņa portretēja Donbasa ogļračus, Sāremā zvejniekus u. tml. tolaik nenoliedzami pieprasītus tipāžus, nevairoties no raupjā un neglītā. Vienlaikus ar izteiktiem faktūras efektiem saglabātais reālistiskais tvērums tika paturēts arī vēlāk. Vēl viena 60.–70. gadu darbības joma bija ilustrācijas bērnu žurnālam Zīlīte; eksponēta arī virkne linogriezumu ar sportiskiem bērniņiem, kas slēpo, brauc ar velosipēdu, vingro ar bumbām u. tml. Šeit māksliniece pamatā spēlējusies ar ritmiski kārtotiem, aplikatīviem siluetiem dzīvespriecīgās krāsās, kas pauž enerģisku, optimistisku koptoni.
Paplašinot pasteļa meistares ampluā, izstādē ir iekļauti arī daži gleznojumi citās tehnikās, piemēram, eļļas glezna Akts. Guļošā (nr. 30, 1962). Tās pamanāmais, tumšais figūras konturējums, silti vēso miesas toņu bagātīgais spektrs un neuzkrītoši delikātais apjomu modelējums ir tuvs Birutas Baumanes aktiem.
Galerijas kolekcijas izlase neietver pašus zināmākos Felicitas Pauļukas darbus, kuru vidū varētu būt, piemēram, Regīnas Ezeras portrets (1973), Akts. Ērika (1975); izteiksmīgais dubultportrets Juris un Andrejs Ģērmaņi (1977), Bruno Vasiļevska portrets (1976) un vēl citi. Tādējādi var gūt plašāku priekšstatu par darbu diapazonu, neaprobežojoties ar dažiem populārākajiem. Tomēr galerijas apmeklētājiem noderētu arī konspektīvas, skaidri strukturētas biogrāfiskās ziņas, ja ņem vērā, ka īpaši jaunākajai paaudzei var nebūt vispār nekādu priekšzināšanu. Cits aspekts, ko var uzzināt nevis pašā izstādē, bet no LTV Kultūras ziņām (13. maija sižets Uzvilkta līnija ir tāda, kāda ir) – izstādes veidotāja (būtībā kuratore) ir vēl viena nozīmīga latviešu pasteļglezniecības pārstāve Baiba Vegere, kuras stilistikā Felicitas Pauļukas rokraksta atbalsis nav grūti sameklēt; viņu pat var netieši dēvēt par Pauļukas skolnieci.
Felicita Pauļuka Baibu Vegeri attēlojusi visnotaļ modiljāniskajā darbā Gleznotājas Baibas Vegeres portrets (1978; Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija), kurā domāt par iedvesmas avotu liek gan figūras poza, gan izstieptās proporcijas un elēģiskais koptēls. Tomēr iepriekšminētajai domai, ka Felicitas Pauļukas darbi ir "reālāki", arī šeit var pilnībā piekrist.
Katrā ziņā jebkurš ieskats latviešu mākslas salīdzinoši nesenajā vēsturē piedāvā gan izglītojošu iepazīšanos, gan atkalredzēšanos ar pazīstamo, un darbu oriģināli, īpaši trauslajā, niansētajā pasteļa tehnikā, vienmēr ir bijuši un būs kaut kas vairāk par reprodukcijām.
Felicita Pauļuka
Simtgades izstāde Tornis
Galerijā Daugava līdz 28.VI