Izstādes mērķis ir ne tikai caur viena autora radošo devumu apzināt mākslas un sabiedrības situāciju padomju varas okupētajā Latvijā, bet galvenokārt uzsvērt mākslinieka personības individuālo gribu caur ideoloģisko nosacījumu režģiem runāt par sev un tautai būtisko. Džemmas Skulmes māksla ir liecība tam, kā cenzūras apstākļos ar savu ekspresīvo glezniecības valodu viņa aizvien vairāk atbrīvojusies no varas uzspiestās sociālistiskā reālistiskās izteiksmes, tai skaitā ideoloģiskā patosa. Mākslinieces personībai un sabiedriskajai stājai nenoliedzami ir bijusi liela ietekme Latvijā gan padomju okupācijas gados, gan atjaunotās valstiskās neatkarības laikā. Kā Latvijas Mākslinieku savienības vadītāja (1982–1992) viņa aktīvi līdzdarbojās nacionālās Atmodas kustībā un politisko laiku turbulencē vistiešākajā mērā ir sekmējusi Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Džemmas Skulmes izstāde nav tikai goda atdošana māksliniecei simtgades sakarā. Viņas atziņas par savu dzīvi un mākslu šodien lasāmas ar jaunu aktualitāti: «Nu jā, tā ir. Dzīvē ir iznācis spēlēt savu lomu gan politikā, gan sabiedriskajā dzīvē, un, protams, ne jau pilnībā šī izstāde parādīs mani pašu. No vienas puses, es esmu dzīvojusi un strādājusi konkrētā laikā, manos darbos ir izskanējušas dažādas tēmas, ir bijusi, kā es to saucu, sociālā angažētība. Tas mani ir pacēlis sabiedrībā, tāpēc mani zina, un tas arī ir mīts par mani. Jo tas bija padomju laiks, un tajā bija svarīgi: tauta bija jāaicina uz sevis apzināšanos, uz sava mantojuma un savu vērtību apzināšanos – ka esam bagāta tauta, ka nedrīkstam pazaudēt to, ko esam sasnieguši, ko esam radījuši, ka nedrīkstam zaudēt pašcieņu.» (Santa Raita, intervija Mīts par Džemmu Skulmi. Izklaide. Neatkarīgā rīta avīze. 2008)
Teksts Sandra Krastiņa
Izstādes kuratore Sandra Krastiņa