Allaž cildināts, pateicoties iespaidīgajam eksterjeram un draudzīgajai, dzīvespriecīgajai dabai, sanbernārs ir viens no augumā lielākajiem suņu sugas pārstāvjiem. Tiem, kurus fascinē omulīgi četrkājainie milži, tikšanās ar sanbernāriem ir visās nozīmēs liela deva prieka terapijas. Šie nu ir suņi, kuri nomierina ar savu klātbūtni vien, un viņi mīl visus. Ciemiņam vien dvielītis jāpaklāj uz ceļgaliem, kad tāds mieramika gribēs savu vareno galvu maigi likt klēpī.
Mēs ciemojamies pie sanbernāru audzētavas Vainglory Verde Amber īpašnieces Lanas Kunces Indrānu pagastā, Lubānas pusē. "Šie suņi labi sastrādāsies ar jebkuru cilvēku, kurš prot ar suni strādāt," apliecina Lana. Viņa savā 15 gadus garajā audzētājas praksē "izauklējusi" septiņus sanbernāru metienus, kopumā kādus 40 kucēnus, ar saviem suņiem guvusi ievērojamus panākumus izstādēs un šo šķirni atzīst par savējo. Patlaban Lanas mājās mīt trīs sanbernāru meitenes – Gvena, Glorija un Bonija.
Šveices nacionālais suns
Sanbernāru dzimtene ir Šveice, kur šiem suņiem ir pat izveidots muzejs. Šķirnes nosaukums veidojies no Sv. Bernāra klostera nosaukuma Šveices Alpos, kur XI gs. uz Lielās Sv. Bernāra pārejas 2469 m augstumā virs jūras līmeņa mūki dibinājuši patversmi, lai dotu pajumti ceļotājiem un svētceļniekiem. Klostera oficiālie dokumenti ar zīmējumiem liecina, ka kopš XVII gs. vidus tur apsardzei un kā pavadoņi tikuši turēti liela auguma kalnu suņi, tie spējuši sajust lavīnas tuvošanos un, pateicoties izcilajai ožai, sniegputenī vai miglā atrast kalnos apmaldījušos ceļiniekus. Dažādās valodās publicētās hronikas un 1800. gadā pāreju šķērsojošo Napoleona karavīru mutiskie stāstījumi vēstīja par sanbernāriem, kuri no "baltās nāves" izglābuši daudzu cilvēku dzīvību. Slavenākais no tiem bijis suns Barijs, kurš kalnos izglābis vismaz 40 cilvēku, – viņa slava tolaik izplatījusies pa visu Eiropu.
Sanbernāra tiešie priekšteči bijuši reģionā plaši izplatīti liela auguma zemnieku suņi, kurus dažu paaudžu gaitā, vadoties pēc noteikta ideālā suņa tipa, izveidoja par šķirni, kādu to pazīstam mūsdienās. Heinrihs Šūmahers no Holligenas pie Bernes bija pirmais, kas 1867. gadā saviem suņiem izdeva izcelsmes dokumentus. 1884. gadā tika izveidota Šveices suņu ciltsgrāmata, tajā kā pirmais ierakstīts sanbernārs, vārdā Leons. Tajā pašā gadā Bāzelē dibināts Šveices Sanbernāru klubs, un kopš tā laika sanbernārs ir Šveices nacionālā suņu šķirne.
Latvijā pirmais tās pārstāvis reģistrēts pagājušā gadsimta 70. gadu pirmajā pusē. Tolaik sanbernāri ļoti ātri iemantoja popularitāti – pateicoties tai, kā arī labi organizētam ciltsdarbam, 1978. gadā toreiz apvienotajā sanbernāru un ņūfaundlendiešu klubā tika reģistrēts 71 sanbernārs, bet rindā uz šīs šķirnes kucēnu bijis jāgaida trīs gadus. 1989. gadā jau reģistrēti 120 sanbernāri un izveidots atsevišķs šķirnes audzētāju klubs. Patlaban šķirnes audzētāji darbu ar šiem suņiem turpina Latvijas Centrālajā sanbernāru un leonbergeru klubā. Lana Kunce novērojusi – tagad Latvijā izstādēs piedaloties vien daži šīs šķirnes pārstāvji, un arī no viņas pēdējiem izaudzētajiem metieniem tikai viens kucēns palicis Latvijā, pārējie devušies pie jaunajiem saimniekiem uz Somiju, Zviedriju, Vāciju. "Domāju, ka cilvēku aizņemtība un arī suņa lielais augums ir viens no iemesliem pieprasījuma kritumam," spriež Lana.
Katra audzētāja sapnis
Lanas dzīvē pirmais sanbernārs ienāca 1997. gadā. "Ar ģimeni atnācām dzīvot šeit – pie vīra vecākiem Indrānu pagasta Šalkonēs. Te pagalma tuvumā savienojās vecais un jaunais ceļš, mašīnas brauca, cilvēki gāja. Bērni vēl bija mazi, un nejutos īsti droša. Izdomāju, ka man vajag lielu suni, bet ne sargsuni. Tādu, kurš ir kompanjons un mīl visus. Patiesībā – tikai vizuālajam iespaidam. Un tā mana laimīgā izvēle krita uz sanbernāru." Caur sludinājumiem Lana atradusi kucēnu no Maskavas. Tolaik gan lielas saprašanas par šķirnes specifiku nav bijis. "Vien nospriedu – ja man ir liels suns, tad jāiemācās suni vadīt. Tuvākā suņu skola bija Valmierā pie kinoloģes Ingūnas Tihomirovas, un es divreiz nedēļā pēc darba ar suni sāku turp braukāt. Tās bija divas stundas ceļā turp, divas atpakaļ un stundu gara nodarbība." Lana bijusi apņēmības pilna atbildīgi izskolot suni un arī iestājusies klubā. Viņa spilgti atceras savu pirmo izstādi: "Ringā savā klasē mēs bijām divas konkurentes ar sanbernāriem. Protams, man gribējās uzvarēt, būt pirmajai, bet neizdevās. Klāt pienāca tālaika sanbernāru kluba vadītāja Baumanes kundze, viņa mierināja: "Neuztraucieties, nākamās izstādes būs jūsu." Tagad zinu, ka izstādes ir mazliet laimes spēle, bet tolaik tas man bija tāds pozitīvs mierinājums."
Lanas tagadējās suņu meitenes – piecgadīgā Gvena, divus gadus vecā Glorija un pusotrgadniece Bonija, kas atvesta no Vācijas, – ir Baltijas valstu čempiones, taču lielākais lepnums saimniecei par Unju, kura nu jau ir citos medību laukos. Par šīs sunes panākumiem atgādina Lanas mājās pie sienas ierāmēts diploms ar krāšņu rozeti – 2015. gadā specializētajā pasaules izstādē Somijā 115 sanbernāru konkurencē Unja ieguvusi Best in Show titulu. "Pats labākais izstādes suns! Tas ir katra audzētāja sapnis, lielākais gods un lepnums. Diemžēl Unja nenodzīvoja garu mūžu, tikai astoņus gadus. Tas ir visgrūtākais, kad aiziet suns, kurš bijis ģimenes loceklis. Manuprāt, vienīgais mīnuss šai lielo suņu šķirnei – sanbernāru dzīves ilgums ir septiņi līdz desmit gadi," atzīst audzētāja.
Skolotāji un terapeiti
Pēc profesijas Lana ir pedagoģe, strādā Madonas pilsētas vidusskolā, pasniedz dizaina un tehnoloģiju priekšmetus, savulaik 20 gadus bijusi Meirānu Kalpaka pamatskolas direktore. "Suņi ir mans hobijs, mana atslodze, kas izpaužas brīvdienās, kad dodos uz izstādēm. Man patīk atrasties starp suņiem, patīk izstāžu gaisotne, tad jūtos pilnībā relaksējusies. Varu palielīties – esmu arī kanisterapeite, un, izņemot jauniņo Boniju, abi mani sanbernāri ir nokārtojuši kanisterapijas eksāmenu, iegūstot A un B pakāpi, kas ļauj strādāt gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Esmu lepna par Gvenu, kura ieguvusi arī C pakāpi, to nepiešķir katram četrkājainajam kanisterapeitam. Ja šī joma Latvijā būtu sakārtota, ar Gvenu mēs varētu strādāt arī rehabilitācijas centros," stāsta Lana un turpina par šī darba specifiku, "katru gadu suņiem kanisterapeitiem tiek veiktas pārbaudes, vai šajā darbā dzīvnieks neizdeg gluži tāpat, kā mēs varam izdegt savās profesijās. Savulaik reizi mēnesī ar suņiem braucu uz Dzelzavas Speciālo pamatskolu, vadīju kanisterapijas nodarbības, tad tiešām novēroju, cik ļoti suņi var piekust – pēc sešu septiņu stundu darba ar nelielām pauzēm atceļā mašīnā viņi guļ, un arī mājās tajā dienā viņus vairs nedzird."
Lana ir gandarīta – nākamajā mācību gadā Madonas pilsētas vidusskolā organizēšot lasīšanas nodarbības bērniem Lasi kopā ar suni, šo praksi pārņēmuši no Valmieras kanisterapeitiem. Skolotāja pamato: "Suns ir labs motivators, un visvieglāk bērnus ir motivēt tieši sākumskolā, jo tas raisa pozitīvas emocijas. Bērniem jau elpa aizraujas, kad ierauga sanbernāru. Un bērniem arī jāmāca rūpes un attieksme pret suni. Sanbernārs šādā ziņā ir pateicīgs, varu bērnam piedāvāt dvielīti, lai sunim noslauka muti." Taču par sanbernāru siekalu jūru gan esot pārspīlēts: "Kā jau visiem suņiem ar lielajām, spēcīgi attīstītajām lūpām, siekalas notek, bet ne tik izteikti, kā rādīts slavenajā filmā par Bēthovenu."
Iemācīties runāt ar suni
Taujāta par sadzīvi ar maigajiem milžiem, kam augstums skaustā var sasniegt 90 cm, svars – 80 un vairāk kilogramu, Lana atzīst: "Tie ir ģimeniski, nosvērti, mierīga rakstura suņi, kuri staigās pa māju līdzi. Pa nakti suņi guļ dīvānos, viņiem ir savas ložas." Lanai ir arī vēl četri Kavaliera karaļa Čārlza spanieli, starp tiem arī kanisterapeiti, tad nu naktīs visi satilpstot divos dīvānos. "Kad meitai bija septiņi gadi, viņa sāka piedalīties izstādēs kā suņu hendlere, bet sanbernārs mazam bērnam bija par lielu augumā. Tā paņēmām mūsu pirmo kavalierīti, tad Ursiņu, kurai nu jau rit 13. dzīves gads. Tad braucu uz Itāliju pakaļ vienam kavalierim, bet atvedu divus. Vīrs jau saka, ka nu esot par daudz, bet bez ģimenes atbalsta tas nebūtu iespējams," smaida Lana. Meita nu jau ir pieaugusi un tagad par savu šķirni izvēlējusies Vandejas mazo, asspalvaino basetu. Lanas gādībā joprojām palikuši arī spanieli: "Sanbernāru klēpī jau nepaņemšu, sēžot dīvānā pie televizora, bet kavalierīti varu. Lai gan arī sanbernāri kādreiz mēģina ierausties klēpī."
Sanbernāriem neesot problēmu attiecībās ne ar sugasbrāļiem, ne ar maziem bērniem ģimenē. Sniegs šiem suņiem patīk, un varot arī jūgt ragavās, kad Lana grib izklaidēt mazdēliņu. Tiesa, jau no mazotnes kucēnam ir jānorāda, kurš ģimenē galvenais. Sanbernāri nobriest ap trīs gadu vecumu, un suņa pieaugušā vecumā diez vai šādas norādes izdotos no spēka pozīcijām. Lana smejas, atceroties, kā viņas pirmo sanbernāru suņu skolas pirmajā nodarbībā trenere stingru roku aiz pavadas uzstutējusi kājās un stiepšu vilkusi, lai visiem dalībniekiem uzskatāmi demonstrētu, ka četrkājainajam tomēr ir jāiet līdzi, kad saimnieks sauc. "Sunim jau mazotnē jāierāda sava vieta, jo situācijas viņi ļoti labi prot izvērtēt un dažkārt mēdz izlikties nedzirdam saimnieka sacīto. Izvēloties sanbernāru, jārēķinās, ka mājās vajadzēs vairāk telpas. Ja suns dzīvos dzīvoklī, būs nepieciešamas vismaz divu stundu pastaigas dienā, taču līdz gada vecumam fiziskām aktivitātēm jābūt mērenām." Potenciālie saimnieki Lanai bieži vaicājot – ak, šausmas, cik spaiņus dienā šāds suns noēd? "Smejot atbildu – kārtīgs vīrietis ēd vairāk. Jebkurš kucēns ir labi jābaro līdz gada vecumam, nežēlojot līdzekļus pilnvērtīgai barībai. Pieaugušā vecumā mani suņi pamatā ēd profesionālo sauso barību – 800 g līdz kilogramam dienā, katrā ziņā pusdienas krogā izmaksā vairāk."
Apmācības procesā aklu paklausību no sanbernāra gan nesagaidīt, un šis arī nebūs liels censonis suņu skolā. "Pamatpaklausības skoliņā noteikti jāiet, lai saprastu, kā pareizi suni vadīt. Sanbernārs varbūt lēnāk visu apgūst, bet, ja ar dzīvnieku nodarbojas, viņš visu ļoti labi saprot. Bet vispār – es suņu skolā vispirms mācījos runāt ar suni. Trenere mudināja: "Runā taču ar suni!" Pie sevis domāju – kā es tā runāšu, ko sunim teikšu? Kādreiz bērnībā manai vecmammai bija krancītis – es taču ar to krancīti nekad nerunāju! Man jāpārvar sevi un jārunā? Tas man bija tāds emocionāls piedzīvojums, bet savstarpējā komunikācijā šī runāšana ir svarīga. Jo vairāk ar suni čubināsies, jo labāks būs rezultāts. Arī kanisterapijā noris dialogs ar bērnu un arī ar suni, bērnus mudinu teikt sunim mīļus vārdus. Pati ar saviem suņiem katru rītu aprunājos un deleģēju: šodien, piemēram, Gvena būs galvenā, citreiz kādu no kavalieriem atstāju par galveno. Nozīmēju "klases dežurantu"," pajoko Lana un piebilst, "patiesībā sanbernāri ir jūtīgi suņi. Kādreiz atnāku no darba, prāts nemierīgs, pienāk kāds no sanbernāriem, ieliek galvu man klēpī, mēs parunājam. Izstāstu visu, un ap sirdi tā mierīgāk kļūst. Suņa mīlestība un uzticība ir viena no foršākajām lietām pasaulē."